Šis gads Latvijas sporta līdzjutējus lutina. Pavasarī lielisku dāvanu – pasaules čempionāta bronzas medaļas – atveda hokejisti, tagad priecē Latvijas basketbola izlase. Jau pēc uzvaras pār Libānas izlasi Latvijai vēsturiski pirmajā spēlē Pasaules kausā zināms smagums no pleciem bija nost, jo tukšā mājās mūsējie nebrauks. Tad sekoja turnīra, iespējams, lielākā sensācija, uzvara pret Franciju, kas FIBa rangā ir piektajā vietā, kamēr Latvija – 29.
Tas, protams, uzreiz ar cerībām lika skatīties uz spēli pret Kanādu, kāds varbūt pat gara acīm redzēja mūsējos finālā, bet kanādieši bija mācījušies no svešu, proti, franču kļūdām, lai paši tādas nepieļautu, un Latvijas spēkus bija izvērtējuši nopietni.
Pēc šī zaudējuma, šķiet, vislabākais secinājums bija šāds: “Latvijas izlase piedzīvojusi pirmo zaudējumu Pasaules kausa vēsturē.” Melots jau nav, un skan ļoti ambiciozi, it kā mūsējie tur spēlētu jau sen un tagad tikai pirmais zaudējums. Taču mūsējie savu ir paveikuši. Pat ja divas nākamās spēles nāksies zaudēt (cerams, ka ne), mūsu basketbolisti mājās varēs atgriezties ar lepni paceltu galvu un būs pelnījuši tādu pašu sagaidīšanu kā hokejisti. Būt starp pasaules 16 labākajām izlasēm basketbolā nav nieks, te varētu citēt Dāvi Bertānu, kurš jau par Latvijas dalību FIBA Pasaules kausā teica: “Tas ir neticami. Valstij ar mazāk nekā diviem miljoniem cilvēku spēlēt uz pasaules lielākās skatuves ir neiedomājami.”
Šis ir kārtējais piemērs, ko var paveikt Komanda! Komanda, kurā visi ir viens, kurā visiem ir viens mērķis, kurā ikviens ir gatavs stāvēt un krist kopējā labuma vārdā! Ar to gribu teikt, ka patiesībā mūsu basketbolisti var kalpot kā paraugs ikvienam! Ar savu cīņassparu, atdevi, raksturu un Latvijas mīlestību. “Esmu ārkārtīgi lepns par mūsu valsti,” saka Dāvis Bertāns.
Arī brāļu Kurucu vectēvs un pirmais treneris Vladimirs Kiseļovs vairākkārt uzsvēris, ka viena no panākuma atslēgām ir spēlētāju vēlme pārstāvēt savu valsti un atdot par to visus spēkus. Saprotu, ka tā ir ideālisma teorija, bet, ja mums katrā kolektīvā, katrā kopienā, katrā ciemā, novadā, pilsētā būtu tāds komandas gars, tāds cīņasspars, mums nevajadzētu domāt, kāpēc igauņi vai lietuvieši mūs ir apsteiguši ekonomiskajā attīstībā.
Kāpēc ikviens katru dienu, katru darbu nevarētu sākt ar saukli, kas jau vairākus gadus ir kā mūsu basketbola izlases sauklis: “Mūsu zeme – Latvija!” Nevis – viss ir slikti, bet: mūsu zeme – Latvija! Lai cik varbūt smaga un pat bezcerīga liktos situācija.
Šodien Latvijas izlase aizvadīs otrā posma pirmo spēli, pretiniekos Spānija, kas rangā ieņem 1.vietu. Varam būt droši, ka mūsējie laukumā dosies tikai ar vienu uzdevumu – uzvarēt, atdot sevi pilnībā, lai to īstenotu!
Bet, kamēr basketbolisti laukumā atdod sevi par visiem 200 procentiem, nedomājot par traumām, sāpēm, nogurumu, Latvijā turpinās muļļāšanās, ko sauc par valdības veidošanu. Ja basketbolisti dotos laukumā ar tādu attieksmi, domājot tikai katrs par sevi, savu labumu, mūsu izlase ne tikai nekvalificētos Pasaules kausam, bet arī FIBA rangā, kurā ir 161 izlase, atrastos ārpus pirmā simtnieka.
Komentāri