Man kā cilvēkam parastajam nav īstas skaidrības, ko nozīmē kvotas medicīnā. Oficiālais skaidrojums – valsts apmaksāts medicīnas pakalpojums. Un valsts katru gadu aprēķina, cik pacientiem gada laikā var nodrošināt šādus pakalpojumus. Oficiālajos informatīvajos materiālos var lasīt, ka iespējamo valsts apmaksāto pakalpojumu daudzumu medicīnas iestādēm sadala Latvijas Nacionālais veselības dienests. Tik tālu it kā skaidrs. Skaidrs arī, ka naudas nekad visam nepietiek un medicīna nav izņēmums. Tādēļ uz pakalpojumu saņemšanu, par kuriem taču tomēr maksājam ar nodokļiem, gaidām rindā.
Un te nu sākas mana neskaidrība. Protams, privātā medicīnas iestāde dara, kā grib, un par pakalpojumu prasa pēc saviem aprēķiniem. Bet kā ar valsts un pašvaldību slimnīcām, klīnikām. Manā izpratnē rinda pie mediķa ir tad, ja ārsts pieņem savā darba laikā tik pacientu, cik nu dienas laikā paspēj. Vēl ne tik sen tā arī bija. Bet ieviestas kvotas. Es kā cilvēks parastais to redzu tā: mediķis, kura izglītību apmaksājusi valsts (taisnības labad jāsaka – ne vienmēr un pilnā apmērā), strādā valsts vai pašvaldības nodrošinātā ēkā, ar modernām tehnoloģijām aprīkotā kabinetā, bet pacientus, kad beigušās tās mistiskās kvotas, pieņem par maksu. Vai te neož pēc netaisnības? Un vēl ir jautājums – ja nu maksāt spējīgo pacientu nav tik daudz, tātad mediķis nestrādā, nesaņem algu, kabinets ar visu moderno aprīkojumu stāv tukšs, bet pacienti turpina gaidīt kvotas? Varbūt tā nav, varbūt ir citādi. Bet kā? Izskaidrots tas nav. Vien nojaušams, ka maksas pakalpojumu sniegšanā ir ieinteresēti gan paši mediķi, gan medicīnas iestādes, kur šie mediķi strādā. Laikam jau tās kvotas ir daudz mazāk vērtīgas nekā pacienta maciņš. Saprotams, ka tas neveicina medicīniskās aprūpes iestāžu vēlmi pēc kvotu skaita palielināšanās.
Jā, publiskajā telpā ir mēģinājumi iedziļināties, kāpēc ir izveidojusies tāda situācija, bet īstu skaidrību, kā ir, neviens nesniedz. Jo mazāk zinām, jo labāk sistēmu pārvaldošajiem? Diemžēl aina ir gaužām bēdīga. Tā portālā LSM.lv 2025. gada 3 .decembrī LTV Ziņu dienesta korespondente Linda Spundiņa sniegusi savu pētījumu secinājumus:
• Vairāk nekā 35 % no ārstniecības izdevumiem Latvijas iedzīvotāji joprojām sedz no savas kabatas.
• Tas ir divkārt vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā, kur šis rādītājs ir nedaudz zem 15 %.
• Latvijā ir viens no augstākajiem līdzmaksājumiem par veselības aprūpi visā Eiropā.
• Valsts katru gadu aprēķina, cik daudz pakalpojumu var apmaksāt, – to sauc par kvotām.
• Kvotas ik gadu būtiski nemainās; ārstniecības iestāde jau gada sākumā zina piešķirto kvotu daudzumu.
• Valsts apmaksātos veselības pakalpojumus plāno, balstoties uz to, cik daudz pacientu tos reāli izmanto.
• Aprēķinos neņem vērā kopējo pieprasījumu, tostarp pēc maksas vizītēm. Lai nodrošinātu visu ārstēšanu, veselības budžetā vajag vēl 70 miljonus eiro gadā, bet rindu mazināšanai – 600.
• Pacientu organizāciju tīkls: Valsts pietiekami neanalizē datus, lai zinātu, cik un kādus pakalpojumus vajag. Skaidrs, ka labi nav. Bet kas atnāks un šo lietu sakārtos? Pagaidām tādu burvi pie apvāršņa neredzam. Vien der atcerēties, ka tuvojas vēlēšanas. Viens no mūsu pieprasījumiem varētu būt sakārtot taisnīgu veselības aprūpes sistēmu. Vismaz izskaidrot saprotami, uztverami, neslēpjoties aiz tukšām frāzēm, vai skaidri un gaiši pateikt – izdzīvos tikai maksātspējīgie.
Klīnika visbiežāk ir specializēta, mazāka ārstniecības iestāde, kas koncentrējas uz ambulatoru aprūpi, konsultācijām un plānveida procedūrām. Turpretī slimnīca ir liela iestāde, kas nodrošina diennakts stacionāru, neatliekamo palīdzību ķirurģiju un kompleksu diagnostiku.
Klīnikā uzsvars ir uz ātrāku ārstēšanu, bet slimnīcā — uz intensīvu aprūpi. (Mākslīgā intelekta apkopots skaidrojums.)
Komentāri