Kā jau tas nereti pēdējā laikā man gadās, līdz savādām, bet vienlaikus dziļākām pārdomām nonāku tajos neilgos starplaikos starp kādiem kārtējiem darbiem, kad atkal esmu atļāvusies iegrimt viedtālrunī. Taču, jāatzīst, tīmekļa ārēs atrodams ne viens vien interesants fakts vai pārdomu grauds. Tā arī šoreiz uzdūros rakstam, kas īsā formā un samērā vienkāršā tekstā izklāsta kādas pētnieces ceļu piena sastāva izzināšanā.
Lielbritānijā bāzētā izklaides vietne “The Two Pennies” (“Divi peniji”) regulāri publisko dažādus vēsturiskos faktus, par kuriem ikdienā vai skolās apgūstamajā obligātajā saturā nekad neuzzināsim. Šoreiz man gadījās stāsts par pienu – gan ne “pienu” tā lauksaimnieciskajā izpratnē, bet dzīvnieku informācijas nodošanas mehānismu paaudžu paaudzēs. Kad man piedzima pirmais bērns, man šķiet, zinātnieces Keitijas Hindes atklājumi jau kaut kur apkārtnē virmoja, jo īpaši grūtnieču aprūpē šīs idejas aizgāja uz “urrā”, taču nekad to nebiju lasījusi tā skaidri noformulētu no pētnieka skatupunkta. Izrādās, jau 2008. gadā K. Hinde, sava pēcdoktorantūras pētījuma ietvaros strādādama pie rēzus makaku mātīšu piena paraugiem, atklāja kaut ko tādu, par ko iepriekš neviens nebija runājis. Konsekventi pierādījās, ka makaku mammām veidojas radikāli atšķirīgs piens, ja bija piedzimis mazulis – puika vai meitene. Dēli saņēma pienu ar augstāku tauku un proteīnu daudzumu, savukārt meitām paredzētais piena daudzums vienmēr bija lielāks un ar augstāku kalcija sastāvu. Un tā tas sistemātiski atkārtojās, lai gan jāatgādina, ka nevienas mātes piena sastāvs nekādi nesakrīt ar citas mātes organisma devumu.
Un tā nu šī zinātniece aizrāvās, padziļināja pētniecību šajā jomā, vienlaikus aktīvi sākot publiski runāt par šo tēmu. Ap 2011. gadu, kad viņa mēģinājusi meklēt citu pētnieku darbus par mātes piena sastāvu, K. Hinde ieraudzīja, ka cilvēces dokumentētajā vēsturē ir divkārt vairāk pētījumu par vīriešu erekcijas disfunkciju nekā par mātes pienu – cilvēka pirmo ēdienu, mūsu katra sākumu.
Galvenais slēdziens – mātes piens ir kā pirkstu nospiedums. Absolūti unikāls. Taču ar vēl vienu īpatnību – tas spēj mainīties atbilstoši bērna vajadzībām. Pēc pavisam neilga laika, kad slima mazuļa mikroskopisku siekalu daļiņas nonāk mammas krūtī, orkāna cienīgā tempā mātes organisms saražo antivielas, ar ko jau nākamajā barošanas reizē atvase tiek “ārstēta”, un tas beidzas tad, kad mazulis ir pilnībā vesels. Ar pienu mēs, mātes, arī iegrozām sava bērna temperamentu lielākā trauksmainībā vai rāmā mierā.
Pati interesantākā visu šo atklājumu iespaidā man šķiet atziņa – bērna barošana ir nepārtraukti atgriezeniska (kaut neapzināta) komunikācija starp diviem ķermeņiem. Vairāk nekā 200 miljonu gadu veca vēstījuma nodošanas sistēma no paaudzes paaudzē. “Saruna”, kas iezīmē cilvēka attīstību katrā it kā tik vienkāršajā barošanas reizē.
Komentāri