Es saviem bērniem jau ilgāku laiku rakstu vēstules. Tās nav vēstules, ko rakstu katram kopš bērna dzimšanas. Es tās nerakstu arī viņu dzimšanas dienā. Rakstu brīžos, kad gribas kaut ko pateikt, kaut ko vairāk par mūsu ikdienas brīnišķīgajām sarunām, kādus novērojumus, pārdomas par notikumiem, manu redzējumu, kā katrs no bērniem mainās, viņiem augot, un kas ir tas īpašais, kas katrā no viņiem ir. Esmu pārliecināta, ka ikvienā cilvēkā ir kas ļoti īpašs. Turklāt to ir svarīgi zināt brīžos, kad mēs dzīves ceļos kaut kur pazaudējamies. Bērni, kas nu jau ir apzinīgā vecumā, jebkurā mirklī, kad to vēlas, vēstules var lasīt. Tomēr vēstuļu klades joprojām stāv pie manis, es turpinu rakstīt – kādreiz reizi mēnesī, citreiz daudz retāk.
Kad nesen atvēru kladi, lai rakstītu, aptvēru, ka iepriekšējais ieraksts tapis pirms vairāk nekā gada. Tas bija brīdis pirms mums tuva cilvēka zaudējuma, kaut gan tad vēl to nezināju. Tik daudz kas šajā gadā mūsu visu dzīvē ir mainījies, tik daudz noticis, ko pat iedomāties nevarējām. Noteikti daudz ko būtu varējusi uzrakstīt, jo laiks izrādījās trauslāks, nekā domājām. Notikumi – neparedzamāki. Cilvēki un sajūtas – mainīgākas. Tāpat kā mēs. Ir sajūta, ka kopš iepriekšējā ieraksta ir pagājis tikai mirklis, bet tik daudz kas ir kļuvis citāds. Un tas patiesi parāda, cik esošais mirklis ir gaisīgs. Lietas, ko pieņemam par pašsaprotamām, tādas nav. Kaut kas beidzas. Un kaut kas jauns sākas. It kā tik zināmi. Un tomēr tik neparedzami.
Laiks neapstājas. Tas neatkārtojas. Tas turpina iet uz priekšu. Nekas nav garantēts. Pat tas, ko sirds vienmēr gribētu nosargāt. Noturīgs ir tikai tas, ko spējam iedot cits citam. Jo laiks, ko veltām otram cilvēkam, un patiesa mīlestība ir dārgākais ko otram varam sniegt. Tikai mīlestība pārkāpj laika robežām. Viss pārējais ir lielais nezināmais, un tieši nezināmajam mēs katru jauno gadu ejam pretī. Nezināmais savā būtībā ir patiess, jo tas neko nesola, bet vienlaicīgi atver durvis uz pilnīgi jebko.
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc es rakstu šīs vēstules, ir tāpēc, lai ar mūsu pieredzi apliecinātu – lai cik mainīgs ir laiks un mēs paši, mīlestība ir nemainīga un mūžīga. Un tā būs mans kompass arī jaunajā gadā.
Komentāri