Lai atgrieztu krānu vannas istabā un mazgātos centralizēti sagatavotā siltā ūdenī, lai darbinātu elektroierīces vai izmantotu gāzes pavardu, ir jāmaksā. Protams, viss maksā tik, cik maksā. Nu jau sen zināmais teiciens tikai apstiprina to, kas tāpat saprotams. Taču reizē runājam par ekonomiju un ne tikai tāpēc, lai rēķini būtu mazāki, bet arī lai mazāk kaitētu videi, jo visas pirmajā teikumā nosauktās priekšrocības savā būtībā nav paši videi draudzīgākie pakalpojumi. Tie ietver gan dabas resursu patēriņu, gan papildu siltumu, ko savukārt, rēķinot jau planētas mērogos, ieteicams ekonomēt. Taču dīvainā kārtā pēdējo gadu cenu politika aizvien virzās citādi un nemudina ekonomēt, jo kopumā par katru saņemtā pakalpojuma vienību visvairāk samaksā tas, kurš patērē vismazāk.
Nupat palielinātais “Sadales tīkla” tarifs, par kuru “Druva” jau rakstījusi, ir viens no piemēriem. Pie vienāda pieslēguma vienu un to pašu pārvades cenu maksā gan tas, kurš patērē 100 kilovatus, gan tas, kurš 250. Un tad var sarēķināt, ka pirmajam, taupītājam, vienai kilovatstundai par Sadales tīkla pakalpojumu jāpiemaksā 12 centi, bet otrajam – astoņi. Līdzīgi ir arī ar centralizētā siltā ūdens piegādi. Ja karstā ūdens cirkulācija ir fiksēts maksājums 18,41 eiro (kādā Cēsu daudzdzīvokļu māja), cena par siltā ūdens kubikmetru 8,78 eiro. Jo vairāk taupi silto ūdeni, vismaz vasarā tas iespējams, jo vairāk maksā par katru patērēto m3 desmitdaļu. Un līdzīgi varētu rēķināt par gāzi mājsaimniecībās, kurās to izmanto tikai ēdienu gatavošanai.
Negribu pārmest pakalpojumu sniedzējiem par augstajām cenām, jo, kā jau zinām, viss maksā tik, cik maksā. Taču gribu apšaubīt šo plaša patēriņa pakalpojumu cenu veidošanas politiku. Izskatās, tajā vispār nav ielikta doma par taupīšanu, par vides saudzēšanu. Tā nevirza ikdienas lietotāju padomāt par saviem paradumiem, ātrāk aizvērt ledusskapja durvis, neietecināt vannā siltu ūdeni un pēc tam par to aizmirst, jo fiksētais maksājums sasniedz un pat pārsniedz to, kas jāmaksā par patērēto.
Nepārprotami pierādīts, ka vides jautājumi ir paši svarīgākie jau šodien, tos nevar atlikt uz rītdienu. Īstenojot finansiāli ietilpīgus, lielus projektus, lai uzlabotu energoefektivitāti, lai mazinātu resursu patēriņu, reizē visdažādākajos ceļos uzrunājot sabiedrību par resursu taupīšanu, no otras puses, redzam tikai ekonomiskos aprēķinus – jo mazāks patērētājs, jo dārgāk maksā pakalpojums, viņam faktiski nosvītrojot taupīšanas iespējas. Un laikam taču neiedomājoties, ka šo mazo patērētāju ir daudz un iekļaut viņus resursu taupīšanas stratēģijās arī ir svarīgi.
Komentāri