Ja brīvdienās vai pirmssvētku dienās ceļš no Cēsu puses ved uz Rīgu, vērojot pretī plūstošo auto straumi, pasmaidām – re, re, rīdzinieki brauc no pilsētas uz savām lauku mājām. Kad brīvdienas beigušās, intensīvākā satiksme, protams, ir pretējā virzienā. Gan jau ne visiem šiem braucējiem ir pašiem sava māja ezera vai upes krastā. Daži brauc pie vecākiem vai radiem, citi uz viesu namu, citi tāpat vien dienu pavadīs pastaigās vai citās nodarbēs svaigā lauku gaisā.
Bet pēdējos gados, ceļoties labklājībai, arvien biežāk ģimenes, īpaši ar augošiem bērniem, gādā par privātmājas iegūšanu. Šķiet, šo tendenci vēl vairāk pastiprināja kovida pandēmijas laiks, jo, nudien, ko visai ģimenei sadarīt, “ieslodzītai četrās sienās”.
“Man māja – mana pils,” var teikt katrs, kas ticis pie vienģimenes privātmājas. Kā vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2021. gadā Latvijā reģistrētas 293 057 viena dzīvokļa mājas (cik no tām tieši lauku teritorijā, gan nav zināms). 40 179 starp tām tapušas no 2001. līdz 2021. gadam. Cik vēl atjaunoto, restaurēto! Pat Rīga sāk uztraukties, ka pilsētā iedzīvotāju skaits sarūk, un ir spiesta domāt, kā to padarīt iedzīvotājiem tīkamāku.
Attīstoties dažādām celtniecības tehnoloģijām, materiāliem un metodēm, pēdējos gados ieraugām arī pavisam mazas, bet interesantas ēkas, kurās gan, var domāt, ikdienā neviens neuzturas, bet atbrauc, īpaši jau vasarā, kad gribas dabas klātbūtni. Tā teikt – mierā un klusumā. Vai mājas iemītnieki saņem cerēto? Ja “pils” uzbūvēta vientuļā vietā, klusums varbūt arī būs, bet miers? Atliek tikai atsēsties, lai baudītu idillisko ainavu, kad nemiers klāt: vējš pagalmu piekaisījis ar krūmu vai koku zariem un citu drazu; kāds puķupods gluži izkaltis, kāds jāatjauno; citviet zāle izaugusi par garu; vakarā odi, pa dienu dunduri, istabā vienmēr pamanās ielavīties muša vai lapsene, arī sirsenis nav neiespējams. Ja vēl kāda dobe dārzeņiem – nezāles nekad nebeidzas, kaitēkļi arī neguļ, vienam augam par slapju, citam par sausu… Tad var arī gadīties, ka uzrodas “apakšīrnieki” skudru, peļu, kāda cita, nedod dievs, augumā raženāka ciemiņa, izskatā.
Tie, kam bērnībā bijusi vismaz saskare ar māju laukos, to noteikti paredzēja, zināja, rēķinājās, bet “tīram” pilsētniekam var būt arī vilšanās par cerēto mieru un klusumu. Bet var arī atklāties, ka ne jau tas ir galvenais, kādēļ tā tiecamies pēc savas “pils”. Darbošanās dabā, dārzā, pagalmā, iespēja pastaigāt basām kājām, pašam izaudzēt savu gurķi, redīsu, satikt pagalmā stirnu vai zaķi, pavērot putnu sadzīvi, ļaut izskrieties bērniem un mājdzīvniekiem, citiem netraucējot, ir dziļi latvieša viensētnieka gēnos iemūžinātas vērtības.
Lai runā gēni arvien spēcīgāk! Lai mājas laukos kļūst par mājām arī ziemā!
Komentāri