Šodienas numurā (25.02.2025.) par pilna mēroga karu, kas Ukrainā ilgst jau trīs gadus un vienu dienu, ukraiņu karavīrs, kas mūspusē atjauno veselību, runā mierīgi un cieņpilni. Jā, ievainojumus viņš Krievijas izraisītajā karā guvis ne pirmo reizi, šoreiz tie bijuši īpaši smagi, tāpēc rehabilitācija Latvijā. Un vīrietis saka – jātiek galā ar veselību, lai iespējami labāk var turpināt cīņu par savas valsts, savas zemes neatkarību.
Ne vienam vien mums te, Latvijā, redzot notikumus Ukrainā un to, kas ap tiem veidojas starptautiskā mērogā, ir grūti vai pat neiespējami saglabāt tādu mierpilnu pašcieņu un nesatricināmību. Vai tas ir spēks, kas dots līdzi no paaudzes paaudzē, vai tas rūdījies naidā, redzot, ko ienaidnieks dara viņa zemei un cilvēkiem?
Saglabāt sevi un turpināt iet uz savu mērķi un vērtībām. Tas noteikti ir darāms arī mums, lai kādas ledainas šaltis aiznes to, uz ko esam paļāvušies, kam ticējuši. Dod Dievs, lai mums nenākas savu vērtību spēku stiprināt traģiskos notikumos, kādus pārdzīvo Ukraina un ukraiņi.
Mediju telpā redzam Latvijas zemessargus, obligātā valsts dienesta karavīrus, jūtam viņu attieksmi pret pienākumu, ko uzņēmušies, redzam un dzirdam augstākā virsnieku sastāva darbību un visu bruņoto spēku virzību uz attīstību un spēju stiprināšanu. Ir valdības apņēmība paaugstināt izdevumus militārajām vajadzībām. Tas viss ir izšķiroši, lai turpinātu būt droši zem NATO lietussarga un mūsu sabiedrotie vienmēr būtu līdzās.
Taču tikpat izšķiroša un būtiska ir katra pilsoņa attieksme. Jāmācās aizvien vairāk dot tai dzīvei, ko kopā te, Latvijā, dzīvojam. Katrs sīkums, ko izdarām kopus labumam, ir pienesums spēkam, kas mums sevī jāveido un jānotur. Un tāpēc jo vairāk jāprot noturēt savu varējumu, pārliecību, pašcieņu. Kā tas ukraiņu karavīrs, kurš, veseļojoties pēc bīstamiem ievainojumiem, domā, kā atgriezties dzimtenē un būt savas tautas aizstāvim.
Komentāri