Nedēļas nogale kalendāros ierakstīta talkošanai. Jau astoņpadsmito gadu tūkstoši cilvēku pilsētās, pagastos kopā strādās, lai Latvija kļūtu tīrāka. Pēdējos gados gan talkās ne tikai vāc atkritumus, tiek arī stādīts, atjaunots.
Gatavojoties jau ikgadējai Lielajai talkai, tās organizatore Vita Jaunzeme ierosinājusi un mudina atbalstīt, ka talkas reizē kā vēsturisku un atraktīvu mūsdienu tradīciju iekļauj Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tiek uzsvērts, ka talkas ir folklorā balstīta, mūsdienīga un pasaulīga rīcība. Astoņpadsmit gados Lielajā talkā piedalījušies aptuveni 500 000 dalībnieku, atsaucīgi talkojuši arī latvieši citās pasaules valstīs.
Der atgādināt, ka nemateriālais kultūras mantojums ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Tā pastāvēšana balstās pastāvīgā praktizēšanā un tālāk nodošanā. Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā ir vairāk nekā 40 sabiedrības atzītu vērtību. Tām bijusi un ir sava vieta, loma un nozīme kādas kopienas ikdienā, novada identitātē vai tautas tradīciju uzturēšanā. Sarakstā ir kultūrtelpas, amatnieku, dziedāšanas un muzicēšanas prasmes, kopienu tradīcijas. Ir arī sēņošana, kas tiek raksturota kā nacionāla mēroga tradīcija, jo sēņu vākšana un izmantošana jau izsenis un arī mūsdienās notiek visā Latvijas teritorijā. Savukārt zolīte – prāta un veiksmes kāršu spēle - sabiedrībā tiek uzskatīta par latviešu kāršu spēli un starp zolītes spēlētājiem tā ieguvusi latviešu nacionālās kāršu spēles titulu, un arī ierakstīta nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tajās arī dažādas prasmes - nēģu ķeršana un apstrāde Carnikavā, Gaujas plostnieku amats, Siguldas spieķa darināšana, Stikla pūšanas amats Līvānos un vēl citas. Protams, nevar nepieminēt Dziesmu un deju svētku tradīciju un simbolismu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kas atzīts par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu un iekļauts UNESCO Reprezentatīvajā Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat dažādās kategorijās ierakstīta gan Suitu kultūrtelpa, gan Gaujas plostnieku amata prasmes.
Vai Latvijas sarakstā iederas talkas? Nemateriālā kultūras mantojuma likums nosaka, ka “sarakstā iekļauj nemateriālā kultūras mantojuma elementu, kurš atzīstams par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu un kura iekļaušanai ir, cik vien tas iespējams, plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība”. Lielās talkas rīkotāji uzsver, ka aizvadītajos gados apliecināta no paaudzes paaudzē mantoto seno talku mūsdienība. “Mērķis ir panākt talkas kā mūsu tautas sabiedrisko, vides un kultūras fenomena iekļaušanu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Pati talkošana ir sākusies vismaz pirms pusotra gadsimta, kad tika atceltas klaušas un zemnieki ražas laikā devās viens otram palīgā,” uzsvērusi Lielās talkas rīkotāja Vita Jaunzeme.
Kad kaimiņu kopā nākšana, lai paveiktu kādu darbu, tika nosaukta par talku, visticamāk, jāmeklē tautasdziesmās. Cilvēks ir sabiedriska būtne, un pat vienpatis, kurš dzīvo daudzdzīvokļu mājā, gatavs iesaistīties mājas apkārtnes sakopšanas talkā. Diezin vai bijis laiks, kad talkas netika rīkotas. Līdztekus talkošanai laukos, kad vākta raža, tāpat bija pavasara un rudens sakopšanas talkas, arī sestdienas un svētdienas talkas.
Interesanti, ka Lielās talkas idejas autore ir rakstniece Anna Žīgure, bet ideja aizgūta no igauņiem. Visas trīs Baltijas valstis 2008. gada septembrī ar talku savā zemē aicināja cilvēkus sniegt dāvanu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas 90. gadskārtai. Ar pirmajām visas valsts talkām un lielo sabiedrības atbalstu idejai Baltijas valstīs aizsākās arī Igaunijas NVO koordinēta starptautiska kustība “Let`s Do It World!”, kas 2018. gada 15. septembrī rīkoja pirmo Pasaules talku (World Cleanup Day), kurā piedalījās 18 miljoni 158 pasaules valstu iedzīvotāji.
Talko jeb brīvprātīgi vienojas paveikt kādu darbu ne tikai Latvijā. Ja aicina, ja ir mērķis, cilvēki iesaistās. Jā, kopā darīšana jeb, kā tagad saka, līdzdalība ir kopjama. Vai talka ir nemateriālais mantojums, kas saudzējams, nododams nākamajām paaudzēm? Lielā talka ir kustība, kas tiek centralizēti rīkota vienreiz gadā kopīgam mērķim. Tas var pamainīties, bet ideja paliek – padarīt Latviju par tīrāko un sakoptāko vietu pasaules kartē.
Ar sakopšanu sen vairs nesaprot tikai atkritumu vākšanu. Tās ir rūpes par dabu, vidi, vietu, kur dzīvo. Talka ir vērtība, bet vai tāpēc tai jābūt nemateriālā mantojuma sarakstā? Un kuras tradīcijas nav vērtība? Protams, kā nosaka likums “nemateriālā kultūras mantojuma elementa iekļaušanu sarakstā var pieteikt ikviena attiecīgā nemateriālā kultūras mantojuma elementa saglabāšanā ieinteresēta persona (piemēram, kopiena, nevalstiska organizācija, pašvaldība, cita persona). Pieteikumam pievieno nemateriālā kultūras mantojuma elementa ilgtspējas nodrošināšanai līdz šim veikto un plānoto saglabāšanas pasākumu aprakstu”. Nemateriālā kultūras mantojuma padome lemj, ko iekļaut sarakstā.
Taču talkas pastāvēs ne jau tāpēc, ka kļūs par aizsargājamu nemateriālā mantojuma elementu. Tās būs tāpēc, ka mēs spējam ieraudzīt vajadzību un vērtības un vienoties par darāmo.
Komentāri