Janvāris jau otrā pusē, vēlējumi un padomi jaunajam gadam saņemti. Tajos, protams, nekā ārpus jau pierastā – cits citam vēlam laimi, veselību, prieku, bagātību, lai sapņi piepildās, lai viss izdodas utt. Tā ir tradīcija, un tiesa, ko gan citu vēlējuma saņēmējs gaida. Daudzi šīgada notikumi mudina padomāt, vai starp visiem vēlējumiem vērtīgākie nebūtu: “Lai gudrs prāts!Lai prāta pietiek!”
Ko gan citu var jautāt kā vien: “Kā viņiem ar galvu?” Dzirdot, ka tikko izveidojusies ledus kārta, tā zemledus makšķernieki ar visu smago ekipējumu bija ezeros. Ne visi atgriezās krastā, jo pievīla pārliecība, ka ar mani jau nekas nenotiks, ka gadiem uz tāda ledus esmu gājis, ka zinu, kur iet un kur ezerā ir zivis. Noslīkušos nepaglāba arī krastā palicēju nostalģiskā gudrība, ka vairākas ziemas nebija sala un ledus, sirdij tuvo vaļasprieku nācās aizmirst. Un tas atkārtojas gadu no gada, ja vien daba ūdenstilpēs dāvā kaut plānu kārtiņu ledus.
Uzsalis ezers vai lielāks dīķis piesaista arī autobraucējus. Pa plašo ledus klajumu ar auto var kārtīgi izbraukāties. Kāpēc gan ne, ja tēvi stāstījuši, kā jaunībā uz ezera rīkojuši sacīkstes? Un atkal tas pats jautājums: “Kur prāts?” Visticamāk, prātiņš bija aizgājis ziemas guļā tiem, kuri Lejasciemā Sudalezerā ar auto tālu netika. Zivīm bija, ko brīnīties, braucējiem autiņš jādabū krastā, ja vēl radīts piesārņojums, būs kārtīgs sods.
Ziema ir ziema, tā diktē noteikumus, kā autovadītājam pa ceļu stūrēt. Bet cilvēkiem sava saprašana, ieradumi. Neredzama ledus kārta uz brauktuves, kupena ceļa līkumā neuztrauc. Auto gan, izrādās, brauc pēc savas varēšanas, ne autovadītāja iecerēm. Un abi grāvī – pārgalvīgais šoferis un patstāvīgais auto. Mašīnas tagad gudras, prot braucēju pamācīt, bet ne jau katrs spēj pieņemt, ka metāla kastes mirgojošas lampiņas zina labāk nekā tas, kuram dota spēja domāt, kurš pats saprot, kas ir saprātīgi. Bezprātīgie braucēji papildina uz ceļiem bojā gājušo statistiku. Kas varētu to mainīt?
Par cilvēku rīcību var nenobrīnīties. Vai patiesi tik daudzi ir muļķi (šis lietvārds gan ir par maigu, tiešāks būtu – stulbi)? Ja gribas kādu jautrību, var paskatīties smieklīgākos video kuriozus. Ne tos par dzīvnieku uzvedību, bet kā rīkojas cilvēki.
Nesen kāds vīrs, kurš nodarbojas ar mežu apsaimniekošanu, stāstīja piedzīvoto. Mežā saticis divus jauniešus, viņi klāstījuši, ka zina, ka te kaut kur ir lāči, un jautājuši, vai dzīvniekus redzējis. Pieredzējušais meža vīrs samulsis, kāpēc jaunieši meklē lāčus. Atbilde – gribot nofotografēties, baigi labās bildes būtu. Ko te teikt… Viņi nerunāja par rotaļu lācēniem. Un vēl viens viedoklis par lāčiem no sociālajiem medijiem: “Lāči ir kaitīgi, bīstami dzīvnieki, kurus gan var izmantot pārtikā, viņu ādas pārdot. Un, otrkārt, tas ir agresorvalsts Krievijas simbols, tāpēc Eiropā dzīvi lāči nedrīkst būt.”
Prātiņ, nāc mājās! Vai patiesi tādi esam?
Komentāri