Kurā brīdī cilvēks kļūst pieaudzis? Nu, ne jau sasniedzis pilngadību vai pārstājis augt garumā, bet kļuvis atbildīgs par to, ko dara, un sācis saprast savu vietu, lomu un atbildību ģimenē, savā kopienā, valstī, varbūt pat pasaulē. Par to nākas domāt, vērojot, cik labi tomēr būt bērnam un priecāties par visvienkāršākajām lietām – sniegu, braukšanu ar ragaviņām, rotaļām un sīkajām blēņām – un neko nezināt par brūkošo pasaules kārtību.
Vai spēsim saviem bērniem un mazbērniem nosargāt kaut ko no līdz šim bijušajām sabiedrības vērtībām, vai jāgatavojas pilnīgi citu vērtību ienākšanai un pieņemšanai?
Un cik liela nozīme var būt man, vienam cilvēkam, lai nosargātu taisnīgumu, ja sāk izplūst paša taisnīguma izpratne. Brūkošajā vērtību sistēmā taisnība nostājas spēka un varas pusē.
Kaut kādu pretestību ASV prezidenta Donalda Trampa iecerei sagrābt to, ko viņš nolūkojis jebkur uz Zemeslodes, Eiropa tomēr uzdrošinās izrādīt. Bet jābūt ļoti uzmanīgiem, izmanīgiem, piesardzīgiem, lai nesaniknotu lielākās un varenākas pasaules valsts vadoni. Uzdevums nav viegls. Vai pietiks dūšas, spēka, saprāta? Ne tikai Eiropai, arī tai otrajai pusei, kurai ar spēku un dūšu viss kārtībā, bet kā ar saprātu? Kaut kur otrajā plānā paliek cits netaisnības perēklis – Krievijas izvērstā karadarbība Ukrainā. Ko domāt mazajām Baltijas valstīm, kad divi milži katrs no savas puses ar varu un spēku ņem to, kas viņiem nekādi nepienākas? Un kur meklēt iemeslu notiekošajam, vēl vairāk – veidu, kā to apturēt.
Dīvaini, bet spēks, manuprāt, slēpjas katrā mazajā cilvēkā. Kā toreiz, pirms 35 gadiem, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sajuta sevī pārliecību stāties pretī spēkam un uzspiestai varai. Kopīgā pārliecība aizdzina pašu bailes, iedzenot tās pretiniekam. Tieši katra “mazā” cilvēka taisnības izjūta un vēlme to nosargāt noteica taisnīguma uzvaru.
Kā būs šoreiz? Kas zem taisnības karoga pulcēs Eiropu, citas domājošas valstis, lai lielie milži mūs neaprītu. Un kad/ vai “pamodīsies” tie, kas akli pakļaujas un atbalsta savu lielvalstu vadoņus?
Bieži jau izskanējis, ka Putinu var apturēt tikai dumpis Krievijas iekšzemē. Bet tur cilvēki tik apspiesti un iebiedēti, ka dodas drošā nāvē, nevis pavērš ieročus pret tiem, kas viņus tur sūta. Tiešām nav neviena “mazā”, kas iesēj drosmes sēkliņas? Vai dumpis iespējams arī pāri okeānam? Laikam jau ne. Kamēr pašiem labi un mierīgi, taisnīgumam pasaulē nav lielas nozīmes.
Mums ir iegalvots, ka sportam un mākslai, kultūrai nav vietas politikā, tās nav ne jāsaista, ne pretjānostatī. Varbūt tieši “lielajiem” kalpo šāds iegalvojums. Visu cieņu sportistiem, kas paceļ savu balsi. Domāju, savējā skaļāk jāpaceļ populārajiem mūziķiem, māksliniekiem, jo viņus dzird pirmos, viņi to prot izdarīt visemocionālāk, spēj pamodināt kaut kur dziļi, dziļi iedzīto taisnīguma sajūtu.
