Un katrai paaudzei atvēlēts savs laiks bērnībai, briedumam, vērtību izpratnei un atmiņām. Barikāžu laiku, par kuru neiztrūkstoši runājam janvārī, jaunākajām paaudzēm grūti saprast. Šodienas jauno cilvēku sapratnē šajos stāstos trūkst rīcības loģikas un padomju laiks ir tikai lappuse vēstures biezajā grāmatā.
Ik gadu barikāžu dalībniekiem jautā, vai arī šodien viņi dotos nezināmajā, brauktu uz Rīgu sargāt Latviju. Dažs apvainojas par tādu jautājumu, cits mirkli padomā, bet atbilde viena – tāpat kā toreiz.
Kas pirms 34 gadiem bija tas, kas tautu vienoja? Jā, vēl dzīvi bija tie, kuri dzīvojuši brīvā Latvijā un šo dzīvi nekad neaizmirsa. Bet viņiem līdzi gāja nākamās, padomijā izaugušās, paaudzes. Šie cilvēki, skolojušies padomju ideoloģijā, nebija daudz ko redzējuši ārpus žoga, bet iestājās par brīvību, nezinot, ko tas nozīmē.
Tie ir jautājumi, kas uzplaiksnī. Atbildēs tiek stāstīts par nobriedušo politiski ekonomisko situāciju, par latviešu apzināšanos, ka viņi ir latvieši. Lai kas un kā bija, visu radīja un darīja cilvēki. Tie, kuri bija ieguvuši uzticēšanos, kurus sabiedrība izvirzīja par līderiem. Ja ir uzticēšanās, ir sekotāji. Atmodas un barikāžu laikā Latvijā tie bija Latvijas Tautas frontes, Augstākās Padomes vadītāji. Pašu valsts cilvēki viņus izstūma pirmajā rindā, vēroja, vērtēja, uzklausīja un sekoja. Ja arī gadījās kļūdas, piedeva, jo neviens nav pasargāts un katram tās var gadīties nezināšanas dēļ. Ļaunprātību, paša labumu nevarēja pat iedomāties. Ja būtu citādi, vai tūkstoši dotos uz Rīgu, pulcētos manifestācijās, stāvētu uz barikādēm, nezinot, kas viņus sagaida?
Vai šodienas Latvijā ir līderi? Šķiet, muļķīgs jautājums, jo ir taču viedokļu līderi, partiju līderi, dažādu kustību, kuras iestājas pret kaut ko, līderi, nozaru līderi un kādi tik vēl ne. Katram no viņiem savs sekotāju pulciņš, kuram lielāks, kuram niecīgs sagrabināts soctīklos. Bet kuriem, kuru teiktajam ir tāds svars, ka lielākā daļa sabiedrības sadzird, tad ieklausās, izvērtē un gatava sekot?
Saka jau, ka katram cilvēkam ir sirdsapziņa. Tā palīdz ievērot morāles orientierus, neļauj nodot savējos, liek aizstāvēt vājākos un saglabāt cilvēcību, arī pildīt solījumus, zvērestus. Un tas nav stāsts par domu spēku, bet gan to, ko cilvēks, apņemoties izdarīt, skaļi pateicis vispirms jau sev.
Nav noslēpums, ka tie, kuri ir pie varas, visu zina un saprot labāk. Tas taču redzams vai ik uz soļa. Lūk, tā līderi pieņem lēmumus par braukšanu pa sliedēm, par lidošanu, vēja un saules pakļaušanu… Viņi taču zina, ja ko salaidīs dēlī, pašiem taču nekā slikta nebūs. Šonedēļ Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija noraidīja divas portālā “manabalss.lv” atbalstu guvušas sabiedrības iniciatīvas, kas pieprasīja lielāku politisko atbildību par valsts amatpersonu un politiķu nolaidību vai solījumu nepildīšanu. Pozitīvi, ka deputātu starpā izvērtās diskusija, ka tomēr jābūt instrumentam, kā sodīt valsts amatpersonas, ministrus un valdību.
Kādam cilvēkam katrs esam gatavs sekot? Kas var kļūt par šodienas sabiedrības līderi? Tas, kurš noskaņots pozitīvi, vai tas, kurš – negatīvi? Varbūt kādas idejas vēstnesis vai tomēr darītājs, kurš ieguvis cieņu un uzticēšanos, kuram svarīgākais nav būt uz skatuves, saņemt aplausus no sava burbuļa cilvēkiem, bet gan saprast dzīvi, Latviju, pasauli.
Komentāri