Vasara ir laiks, ko vadīt dabā. Vai tas mežs, mājas pagalms, upes līcis, vai kāda cita pašam tīkama vieta, svarīgākais, ka jūties labi un droši. Ogotāji un sēņotāji aizvien biežāk pārrunā nevis to, kur bagātākās sēņu un ogu vietas, bet vai tur, kurp vēlas doties, nav dzirdēts par lāčiem, vilkiem vai lūšiem. Nebūtu liela laime kādu satikt.
Šogad daudzviet ziņots par vilkiem, kuri saplosījuši ne tikai aitas un liellopus, arī suņus. Lāčiem mežā ogu laiks un pēc medus vēl nekārojas, bet gan jau kāda tuvējā drava ir noskatīta. Tie, kuru ikdienu apdraud šie meža dzīvnieki, saprotams, dzīvo kā uz oglēm un bailēs, kamēr citi priecīgi – redz, kā dabas daudzveidība atjaunojas. Vien neatbildēts paliek jautājums, vai cilvēks strādā, lai uzturētu meža dzīvniekus? Un beigu beigās kā ir ar drošību. Vai iecienītajās dabas takās bez bažām var doties vienatnē, vai nepārtraukti jādzied, tā dodot ziņu un cerot, ka plēsējs sapratīs un aizies uz citu pusi? Par trokšņošanu uzreiz gan kāds cels brēku, jo tiek iztraucēta visā dzīvā radība.
Var jau aizstāvēt katru individuālu dzīvnieku, bet jāaizstāv arī katrs individuāls cilvēks. Tāpēc ka sabiedrības attīstības gaita bijusi tāda, kāda bijusi. Tas, ka mainījušies vērtību kritēriji, nenozīmē, ka cilvēkam laukos jādzīvo aiz mūra vai elektriskās sētas, lai sevi pasargātu. Lai ko runājam par mīlestību uz dabu, mazajiem brāļiem, kā dēvējam dzīvniekus, arī dabā ir savi likumi un robežas. Katrs dzīvnieks iezīmē savas robežas, aizsargā, un tā dara arī cilvēks. Ja pagalms, pļava, tuvējais mežiņš ir mans, tad es to sargāju tā, lai nebūtu nākamās reizes, kad te kāds meža zvērs ienāks.
Zemkopības ministrs Armands Krauze ir konkrēts, sakot, ka Dabas aizsardzības pārvaldei (DAP) būtu jāatļauj medīt visus savvaļas dzīvniekus, kuri parādās cilvēku māju, mājdzīvnieku vai bišu dravu tuvumā, apdraudot cilvēku dzīvību.
“Mans nopietns aicinājums visai sabiedrībai ir vērtēt objektīvi un skatīties uz šīm lietām saprātīgi, un nedzīvot kaut kādās ilūzijās, ka lācītis ir mīļš, pūkains ķepainītis, vai arī roņa mazulīti var paņemt pabužināt, un tas neko ļaunu nenodarīs,” paudis ministrs, piebilstot, ka nevajadzētu sagaidīt brīdi, kad, piemēram, šie dzīvnieki uzbruks kādam bērnam. Lai gan lācis ir aizsargājams dzīvnieks, ministra ieskatā, ja tas ir ienācis cilvēka pagalmā, tas ir uzskatāms par bīstamu un to būtu jāatļauj nomedīt. Arī Eiropā ir vairākas dzīvnieku sugas, kurām ir bijis aizsargājamais statuss un kuras būtiski savairojušās, apdraudot cilvēku dzīvību un radot lielus zaudējumus.
Baltijas jūrā ir ļoti daudz roņu, kuri katrs dienā apēd piecus līdz desmit kilogramus zivju. Roņu skaits ir būtiski pieaudzis, jo tie netiek medīti un tiem nav dabīgo ienaidnieku. “Jautājums ir, kura ir tā robeža, pie kuras mēs pasakām, ka jāsāk tos limitēt? Vai brīdī, kad roņi sāks iepeldēt Daugavā un mēģinās barību atrast pie Centrāltirgus? Cik tālu mēs ejam?” teicis A. Krauze.
Protams, protams, kā gan ministrs tā drīkst teikt! Bet tā ir dzīves realitāte, kuru tie, kuri sevi sauc par dzīvnieku aizstāvjiem, dabas draugiem, negrib redzēt, toties ceļ brēku, ka dabas liegumos, kur dzīvo aizsargājamie jūras kormorāni, visi augi iznīkst. Viņi sauc pēc sirdsapziņas, ieraugot kādu nepieskatītu mājdzīvnieku, bet paiet garām bērnam, kurš aizgājis tālu no mājām. Kaut kas tomēr nav kārtībā, tikai nesaprotu, kas un ar ko – vai tā ir totāla dabas kārtības nezināšana vai dzīvošana romantizētā dabas filmu pasaulē…
Brīvdienās jāiet mežā. Vilku mežā skaistas mellenes. Nedaudz neomulīgi jau ir.
Komentāri