Novembra beigās Iekšlietu ministrija nāca klajā ar priekšlikumu – ieviest transportlīdzekļa vadītāja tiesību izmantošanas aizliegumu, ja atļautais braukšanas ātrums pārsniegts par vairāk nekā 30 kilometriem stundā. Ar to tiek mēģināts uzlabot melno statistiku, jo, kā liecina CSDD dati, līdz 30.novembrim šogad satiksmes negadījumos bojā gājuši 136, bet smagi cietuši – 320 cilvēki. Skaits nav mazs, un tieši ātruma pārsniegšana ir viens no biežākajiem pārkāpumiem ceļu satiksmes negadījumos. Pēc Valsts policijas informācijas tas ir arī biežākais pārkāpums, par ko soda autobraucējus – dienā Latvijā tiek sodīti vidēji 1000 šoferi. No šī skaita fotoradari fiksē aptuveni 700 – 800 pārkāpumu. Ņemot vērā, ka satiksmes plūsma pie radariem jūtami samazinās, var secināt, ka realitātē pārkāpēju ir krietni vairāk. Nenoliegšu, viņu vidū dažkārt esmu arī es, lai gan cenšos iekļauties +10 kilometru robežās, bet dažkārt jau tas gāzes pedālis uzspiežas stingrāk.
Katrs taču redzam, ka ir braucēji, kuriem vienmēr jāsteidzas, un tas tiek darīts, izraisot bīstamas situācijas. Tāpēc varētu domāt, ka lēmums gūs sabiedrības atbalstu, liks braucējiem nedaudz padomāt, taču izrādās, visiem tomēr gribas skriet. To parāda fakts, ka portālā “Manabalss.lv” četru dienu laikā līdz vakardienas pusdienlaikam bija savākti vairāk nekā 12 000 parakstu pret šo priekšlikumu.
Salīdzinājumam par iniciatīvu “Par vienlīdzīgām piemaksām VUGD glābējiem” šajā laikā parakstījušies tikai pusotrs tūkstotis atbalstītāju, ber iniciatīvu “Lauku mazajām vidusskolām – būt!” kopš augusta parakstījušies tikai nedaudz vairāk par 8300.
Piekrītot, ka ātruma pārsniegšana ir ļoti izplatīta un braukšana +30 virs atļautā ir par daudz, tomēr viss tik vienkārši nav. Jo var gadīties situācijas, uz ko norāda iniciatīvas iesniedzējs, proti, ka apdzīšanas manevra laikā, īpaši, ja jādzen kāds lielāks kravas auto, ātrums kādā brīdī var sasniegt tos 120 km/h, kas tad būtu kritiskā robeža. Var neapdzīt, bet, ja smagais brauc ar 88 km/h, šķiež logā dubļus, pat akmeņus, būt aiz tā nav patīkami.
Atceros gadījumu no savas pieredzes, kad uz Tallinas šosejas, kur ir apdzīvotā vieta Svētciems, pie norādes “radars” samazināju ātrumu līdz 90 km/h un mierīgu sirdi braucu cauri, aiz radara apjaušot, ka tā bija apdzīvota vieta, kur jābrauc ar 50 km/h! Ja būtu spēkā likuma izmaiņas, man kādu laiku nāktos likt braucamo malā, tā nācās šķirties no 180 eiro, toties tagad vienmēr atceros, ka tur ir apdzīvota vieta!
Pieņemot stingrākus nosacījumus, būtu jāparedz, ka katrs gadījums tomēr tiek izvērtēts, lai gan, kā zināms, radars neko nevērtē, ja ir sods – maksā! Policijas darbinieki var paraudzīties datu bāzē, ja pārkāpumu vēsturē nav ierakstu, aprobežoties ar brīdinājumu.
Var piebilst, ka ar šo parakstu vākšanu tiek prasīts atcelt arī virzītos grozījumus, kas paredzēs brīdinājuma aizvietošanu ar naudassodu, arī pārkāpjot ātrumu par sešiem līdz desmit km/h.
Kāds teikts – skarbi, bet tad ir jautājums, kāpēc, iebraucot Igaunijā, samazinām ātrumu un pa virsu noteiktajam atļaujamies vien pāris kilometru?
Komentāri