Latviešu valodas vārdnīcā rakstīts tā – “kūla: pērnā gada zāle”. Šim paskaidrojumam varētu pievienot: “un ikgada bioloģiskais pieaugums, kas parādās brīvajās dabas teritorijās.” Tātad kūla vienmēr bijusi, ir un būs, tā ir pamata izejviela, kas izveidojusi auglīgo, lauksaimniecībā izmantojamo melno zemi ar humusa saturu. Kūla ir dabas bagātība, kas sadegot vai sapūstot papildina substrātu jauniem augiem un mikroorganismiem.
Cilvēki iemācījušies dabas resursus izmantot labi vai nepiemēroti. Kā mēs izmantojam kūlu? Labi, ja no tās iegūstam ekonomiskus labumus, slikti, ja mūsu rīcība rada zaudējumus. Skaidrs un pilnīgi saprotams ekonomisks jautājums, kas simtiem reižu apspriests. Kūlas dedzināšana vienmēr novedusi pie ekonomiskās krīzes, ekonomikas sabrukuma, pie nabadzības un pie bada. Tas noticis visur un visos cilvēces vēstures posmos, vienalga, vai mēs skatāmies uz Āfriku, Austrāliju, Āziju, Ameriku, Eiropu vai tikai uz Latviju.
Pasaulē absolūti pierādīts, ka vislabāk nodzēstais ugunsgrēks ir tas, kas nav noticis. Jo visiem ugunsgrēkiem vienmēr ir ne tikai smagas ekonomiskās sekas, bet arī traģiskas – tādas, kurās zaudējumi ir nenovērtējami un neatgriezeniski.
Kūlas dedzināšana attaisnojama tikai tad, ja to dara pilnīgi kontrolēti un ar pilnīgi attaisnotu ekonomisku pamatojumu. Tā, piemērām, lai iegūtu vajadzīgos pelnus, tos izmantojot kā mēslojumu apsaimniekotas augsnes skābuma pazemināšanai.
Bībelē rakstīts, ka septītajā gadā apstrādāto zemi jāatstāj atmatā, tas ir, lai to pēc tam uzartu un augsnes virskārtu samaisītu ar kūlu. Tas ieteikts kā mēslošanas un uzirdināšanas veids, lai zeme labāk uzelpo. Šāda metode uzlabo dzīvās ķēdes labklājību un augsnes auglību.
Tur, kur ir kūla, zeme atrodas dabas spēku rokās, bet tas, ka kūla parādās tur, kur kādreiz bija apstrādāti lauki, nozīmē, ka iestājusies sociālā krīze divos virzienos. Pirmām kārtām tas liecina, ka zemnieki vai nu izmiruši, vai iedzīti vienaldzībā, kuras pirmais rezultāts ir nabadzība un nespēja apkopt zemi. Kūlas dedzināšana tiek izmantota kā tīrīšanas līdzeklis vai arī notiek kā dabas katastrofa ar visām no tā izrietošajām briesmīgajām sekām. Sadeg arī ēkas, uguns aprij visu, kas gadās priekšā tās baisajā skrējienā… Pat cilvēkus.
Otrs apstāklis, kas pierāda ar kūlas dedzināšanu saistīto sociālo krīzi, ir stāvoklis, kad lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir latifundistu vai spekulantu rokās, kuri gaida izdevīgo brīdi, lai piepildītu savu maku. Cits nekas viņus neinteresē. Viņi, gribot vai negribot, pārvēršas par nozieguma līdzdalībniekiem, jo īpašumiem degot, ir apdraudēts viss, kas var sadegt tuvumā un tālumā vēja dzītās postītāja liesmās.
Nevienā valstī, nekur pasaulē kūlu nevar atstāt, pamest nejaušības riska rokās, jo tas, kas var notikt, notiks! Vienmēr būs lētāk kūlu savākt un lietderīgi izmantot, nekā segt izdevumus, kas saistās ar ugunsgrēku nodarītiem postījumiem. Kūlu var samalt un izmantot kā mēslojumu. Kūlu var saspiest klucīšos (briketēs), izmantojot par kurināmo. Kūlu var lietot biodegvielas ražošanā. Vienalga, cik tas maksātu, tas vienmēr būs ekonomiski izdevīgāk un lētāk, nekā tās gaužās asaras par nodarītajiem zaudējumiem laukos, mežos, māju īpašumos un mirušiem, iznīcinātiem augiem, dzīvniekiem un pat cilvēkiem.
Jautājums ir neizbēgams: kas samaksās par kūlas savākšanu? Kamēr kūla būs, pirmais maksātājs ir valsts, tās budžets. Vai valsts no sava budžeta jau tagad nemaksā ugunsdzēsējiem par kūlas ugunsgrēku nodzēšanu? Vai nebūtu pareizāk, izdevīgāk un lētāk maksāt kūlas savācējiem un pārstrādātājiem? Latvijas likumos jau noteikts, ka jāmaksā tiem, kuri savus īpašumus pametuši atmatā, tiem, kuri domā tikai par savu labklājību, kuri spēlē veiklu spekulantu lomu, uzsēdušies uz bagātības un gaida, kāds izdevīgums viņiem no gaisa nokritīs. Te vārds sakāms pašvaldībām, un labi piemēri šinī jomā mums jau ir.
Komentāri