Svētku dienās televīzijā izskanēja pēdējais ceturtās sezonas “Koru kari” raidījums. Lai gan šoreiz neviens koris nepārstāvēja Cēsis, iepriekšējās sezonās par skanīgākā kora titulu cīnījās arī mūspuses kolektīvi. 2009. gadā mūziķis Ingus Ulmanis līdz ceturtajam raidījumam aizveda Cēsu Balto kori, 2013. gadā, šova trešajā sezonā, Marta Kristiāna Kalniņa vadītais Cēsu Karmīnsarkanā karoga koris iekļuva finālā.
Starp trešo un ceturto sezonu pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Aizvien šovā ir sāncensība, tas piedod pipariņu. Un, domājams, līdz šim nevienam nebija nekādu duālu sajūtu par šī raidījuma nosaukumu, galu galā pat mūsu pašu Dziesmu un deju svētkos notiek arī skanīgie koru kari. Tomēr jāteic, man šogad radās pretestība. Kad mums tepat kaimiņvalstī notiek karš, šis vārds vairs nešķiet tikai poētisks nosaukums skanīgai un draudzīgai cīņai.
Interesanti, ka šoreiz pirms šova fināla daudzi skatītāji rosināja piešķirt pirmās divas vietas, lai uzvarētu draudzība. Labs piemērs ir šī gada sākumā izskanējušais TV muzikālais šovs “Pārdziedi mani”, kurā visi astoņi dalībnieki turpināja savu dalību visos astoņos raidījumos, jo izbalsošanas nebija. Daudzi skatītāji ieteica arī visiem koriem turpināt dalību, iespēju novērtēt katra izaugsmi šova laikā, nevis katrā raidījuma izskaņā bēdāties par kāda dalībnieka izbalsošanu.
Ne karos, bet tomēr sacensībā tagad iesaistās jaunākā paaudze, kas aktīvi gatavojas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Cēsu novads būs kupli pārstāvēts, tomēr, lai arī pavisam neliela daļa, daži kolektīvi uz svētkiem netiks. Un par to pirms rezultātu uzzināšanas vienmēr ir satraukums, jo tie, kuri svētkiem gatavojas, saprotams, grib tajos piedalīties. Ir kolektīvu vadītāji, kuri iesaka pārskatīt, kā tiek vērtēti kolektīvi, kuri tiek uz svētkiem, jo skaidrs- nav iespējams salīdzināt galvaspilsētas un lauku kolektīvu iespējas. Lai gan visi dejo no sirds, apstākļi tam ir ļoti atšķirīgi. No vienas puses, vēlamies, lai bērni dziedātu korī un dejotu tautiskās dejas, bet, no otras puses, pašos lielākajos svētkos, no kuriem paliek neaizmirstamas atmiņas mūža garumā, ne visi var piedalīties. Tas ir zināms paradokss, lai arī objektīvi saprotams.
Mūsu katra uztveres izmaiņas, domāju, jūt ikviens. Un ne tikai valsts līmeņa, politiskos jautājumos, ar katra ikdienā. Un tieši tāpat kā vārds “karš” mums raisa daudz spēcīgākas emocijas nekā vēl pirms pieciem gadiem, tā arī miers, brīvība, drošība, draudzība, prieks daudziem kļuvis krietni nozīmīgāks un jēgpilnāks.
Komentāri