Rīgā dzimušais leģendārā fotoaparāta “VEF-Minox” radītājs Valters Caps savas dzīves laikā vairākkārt bija spiests pamest mājas, iedzīvi un doties bēgļu gaitās. Pirmais pasaules karš un Krievijas revolūcija svaidīja viņa ģimeni pa brūkošo impēriju. Pagājušā gadsimta divdesmitajos Caps kļuva par fotogrāfa palīgu Tallinā. Staipot lielās un smagās tā laika bildēšanas uzpariktes, jaunais Valters pieķērās idejai par miniatūra fotoaparāta izgatavošanu.
“Minox” fotoaparāts ar 8×11 mm uzņēmuma izmēru droši saucams par sava laika tehnikas brīnumu, taču atrast tam ražotāju nebija viegli. Valters Caps bija izgudrotājs autodidakts ar astoņu klašu izglītību, un Eiropas vadošās foto industrijas kompānijas viņa piedāvājumu, iespējams, neuztvēra nopietni. Krietni tālredzīgāks par saviem rietumu kolēģiem izrādījās Rīgas Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) direktors Teodors Vītols, kurš novērtēja ģeniālā izgudrojuma potenciālu un sāka organizēt tā ražošanu. Atšķirībā no mūsdienu valsts kapitālsabiedrību politiskajiem siles menedžeriem Vītols rīkojās kā īsts tautsaimnieks un godavīrs. Ražošanas iekārtas un praktiski visas fotoaparāta detaļas izgatavoja uz vietas VEF inženieri un tehniķi. Rezultāti ilgi nebija jāgaida – 1938.gadā sākās miniatūrās “VEF-Minox” fotokameras uzvaras gājiens Latvijā, Eiropā un visā pasaulē. Tas radīja apvērsumu foto industrijā, to pirka profesionāļi, amatieri un valstu slepenie dienesti. Ne velti “Minox” mazo izmēru dēļ dēvēja arī par spiegu kameru.
Plaukstas izmēra fotokamera kļuva par spožu Latvijas rūpniecības veiksmes stāstu, taču izgudrojuma lielā popularitāte radīja apdraudējumu pašam “Minox” radītājam. 1940. gadā dažas dienas pirms padomju okupācijas karaspēka ienākšanas Latvijā Capam bija steigšus jāpamet Rīga un atkal jādodas bēgļu gaitās, jo kļuva zināmi čekas plāni ģeniālo izgudrotāju nekavējoties arestēt un pārvest uz Krieviju, lai viņa spējas izmantotu savā militārajā industrijā.
Izmisums, ko piedzīvo bēglis, kurš spiests pamest visu un vien ar koferīti rokās doties pretī nezināmajam, bija dziļi iespiedies Valtera Capa atmiņā. Jau pēc kara, dzīvojot Šveicē, viņš izgudroja un uzbūvēja māju uz riteņiem, apdzīvojamu vieglā auto piekabi jeb mūsdienu kempera priekšteci. Lai gadījumā, ja atkal jādodas svešumā, māju varētu vest līdzi. Izgudrotājs nodzīvoja ilgu mūžu, un bēgļu gaitās viņam vairs nebija jādodas.
Vēl pirms trim gadiem, kad Krievija nebija sākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, pieļauju, vairums no mums dzīvojām pārliecībā, ka vēstures mācības ir apgūtas un karš Eiropā nav iespējams. Nu esam citā realitātē un jautājums, kurp un ar ko doties stundā X, iegūst gluži konkrētas aprises.
Šonedēļ drošības seminārā pulcējās novada izglītības iestāžu vadītāji. Aizsardzības ministrijas eksperts Vitālijs Rakstiņš gatavības pārbaudei ieteica izspēlēt šķietami vienkāršu situāciju – evakuēt vienu skolas mācību kabinetu. Paturot prātā, ka nav elektrības, sakaru, ūdens, ir slēgti veikali un ir pamatīgs satraukums, bet jārīkojas ļoti ātri… Vai ir kastes un līmlentes vajadzīgo lietu sapakošanai, un ko patiešām vajag ņemt līdzi, pametot ēku ārkārtas brīdī? Un vēl jau rodas pamatots jautājums – uz kuru pusi doties, glābjoties no briesmām?
Mūsdienu kara darbība atšķirībā no tā, kas notika pagājušajā gadsimtā, kad bija frontes līnija, kas lēni virzījās uz vienu vai otru pusi, ir dinamiska un neparedzama. Valtera Capa labā iecere par glābjošo māju uz riteņiem var arī nenostrādāt, jo kemperī aizmukt no iznīcinātāju un militāru dronu kāšiem varētu būt pagrūti… Jaunā realitāte rada jautājumus, un ir vērts palauzīt galvu, lai rastu uz tiem atbildes. Katram savas, jo, kā precīzi atzīmēja drošības eksperts, valsts un pašvaldības institūcijām ārkārtas situācijā pirmām kārtām jācenšas nodrošināt kritiskās infrastruktūras darbība, savukārt iedzīvotājiem jābūt gataviem pašiem parūpēties par sevi, tuviniekiem, kaimiņiem.
P.S. Firma “Minox” Valtera Capa un VEF inženieru radīto fotokameru turpināja ražot līdz pat 2012. gadam.
Komentāri