Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ģenerālsekretārs
Pēdējo gadu laikā Latvijas sabiedrība arvien biežāk pauž aktīvu nostāju pret politiskām norisēm valstī, un šīs aktivitātes cēlonis diemžēl ir pie varas esošo labējo koalīciju īstenotā pašreizējā sociālekonomiskā politika, kas aizstāv lielkapitālu, atstājot valsts iedzīvotājus pabērnu lomā. Proti, dažādi ekonomiskie un vēstīja par strauju Latvijas augšupeju, raugoties tikai uz skaitļiem, varētu šķist, ka gadu no gada kļūstam arvien bagātāki. Lai kā arī to gribētos, tā diemžēl nav. Ekonomiskā augšupeja tiek panākta ar dažādiem starpniecības, pirkšanas – pārdošanas darījumiem, kad neliela – visbagātākā sabiedrības saujiņa pērk un pārdod īpašumus un vairo savu kapitālu. Diemžēl lielākā sabiedrības daļa šo ekonomisko augšupeju neizjūt, jo maciņi biezāki nekļūst. Tieši otrādi, naudas ir mazāk, jo arvien vairāk par visu jāmaksā, to apliecinās ikviens skolotājs, mediķis, lauksaimnieks vai policists. Kāpēc tā, daudzi vaicā?
Latvija un tās ekonomika pēc labējo partiju valdīšanas, kas nu jau ilgst otro gadu desmitu, nav diez ko labā situācijā, pat neraugoties uz valdību apjūsmotajiem augstajiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Valdības nespēju gādāt par vienkāršajiem iedzīvotājiem apliecina arvien pieaugošā inflācija, ražošanas gausā attīstība un pat pašu apjūsmotās makroekonomiskās augšupejas apstāšanās. Nu beidzot valdība ir atzinusi, ka Latvijā var iestāties kritiska situācija. Taču arī tas mūsu valdībai nav pietiekams signāls, lai beidzot rīkotos valsts un sabiedrības interesēs. Diemžēl arī jaunizveidotā Ivara Godmaņa valdība nav spējusi sabiedrībai parādīt, kādā veidā valsti izvest no krīzes, tādējādi apliecinot, ka paši šādu izeju vismaz pagaidām neredz. Brīdī, kad būtu nepieciešama aktīva rīcība ekonomiskās krīzes novēršanai un inflācijas samazināšanai, valdība piedāvā ekonomikas stabilizācijas plānu. Ko tad I. Godmanis ar saviem ministriem stabilizēs? Jāatzīst, ka tas ir diezgan absurds solis no valdības puses – stabilizēt valsts ekonomiku krīzes stadijā, no kuras vajadzētu visiem spēkiem rauties ārā. Te gribētos pavaicāt Godmaņa kungam – uz cik ilgu laiku ir doma mūs šādi nostabilizēt ar 14 procentu inflāciju gadā? Nepieciešams steidzami mainīt
valsts sociālekonomisko politiku. Ir pienācis alternatīvas politikas laiks Latvijā. Par to, ka nepieciešamas būtiskas izmaiņas mūsu nodokļu politikā, vairs nerunā tikai arodbiedrības un sociāldemokrāti vien. Par to sākuši runāt arī tradicionālie līdz šim īstenotās labējās politikas atbalstītāji – uzņēmēji gan laukos, gan pilsētās. Pie tam pārmaiņas nepieciešamas ne tikai saimnieciskajā un ekonomiskajā jomā, bet arī politikas veidošanā. To pierāda arodbiedrību pirmais solis ceļā uz izmaiņām Satversmē un plašie tautas protesti pret valdošo politiķu cinismu pagājušā gada nogalē. Jaunās (patiesībā tās pašas vecās) valdības spītīgi īstenotā stagnējošā, uz valsts ilgtermiņa attīstību nevērstā sociālekonomiskā politika liecina, ka pagājušā gada politiskās brāzmas varētu būt tikai sākums lielākai vētrai. Spēcīga alternatīva esošai politikai varētu būt sociāldemokrātija. Tā savu nozīmi un lomu demokrātijas un labklājības veidošanā ir apliecinājusi un joprojām apliecina praktiski visās Rietumeiropas un arī daudzās Austrumeiropas valstīs. Sociāldemokrātiskās vērtības piedāvā gluži atšķirīgu skatījumu uz politikas veidošanu un ekonomikas attīstību valstī, kas atbilst Latvijas sabiedrības pieprasītājām izmaiņām. Agri vai vēlu Latvijā būs spēcīga sociāldemokrātiska partija, kas gūs sabiedrības atbalstu un īstenos tādu politiku, kas ir atbildīga pret katru iedzīvotāju.
Komentāri