Francija joprojām viļņojas, kaut ievēlēts jaunais prezidents N.Sarkozī. Savus kandidātus francūži sijāja un pārsijāja, centušies uzzināt ne tikai viņu politiskos mērķus un centienus, bet izprast arī morāli – godīgumu, uzticību tautai un valstij, patriotismu. Francijā ar tās senajām demokrātiskajām tradīcijām tauta nekad nav tikusi atstumta, vienmēr ir piedalījusies valsts politiskajā dzīvē, bijusi atbildīga par to, kas notiek dzimtenē. Izvēli vienmēr izdarījusi tauta.
Bet mēs? Palicis mazāk par mēnesi, līdz arī mūsu valstī tiks ievēlēts jauns Valsts prezidents. Vai ievēlēts? Varbūt piemeklēts? Vai mani tas satrauc? Nē! Man par to nav nekādas daļas. Manai patikai vai nepatikai nav nekādas nozīmes. Ko ievēlēs? Arī tas mani neinteresē, neviens man to nejautā, kā īkšķis tiks turēts, tā arī notiks. Vai manas ievēlētās partijas deputāti balsos pēc sirdsapziņas vai pēc slepenas vienošanās noteikumiem, nezinu. Balsošot pēc sirdsapziņas. Neticu!
Pēc Saeimas vēlēšanām jau tūlīt parādījās tautas vilšanās gan partijās, gan valdībā. Uz ko gan varējām cerēt. Esmu vēlējis gan par LNNK, gan ”Latvijas ceļu”, gan ”Jauno laiku”, gan Tautas partiju un mācītājiem. Un vienmēr esmu vīlies. Kaut vairumā no šīm partijām man ir draugi un dažām esmu stāvējis klāt pie to šūpuļa. Kāpēc tas ir tā? Kas vainīgs – partijas vai vēlēšanu likumi, deputātu atbildība (neatbildība), mantkārība, varaskāre, korupcija vai stulbums?
Cik cilvēku vajadzīgs, lai nodibinātu partiju? Tikai 200! Cik no šiem diviem simtiem ir aktīvu biedru? Daži desmiti. Ko pārstāv partija – tautu vai dažu cilvēku kliķi? Un kādus līgumus šīs kliķes ir slēgušas, lai tiktu pie naudas? Kādus darbus, izdevīgus noteikumus, likumus šīs partijas ir virzījušas Saeimā? Neticu, ka kāds kādam kaut ko dod par brīvu, par brīvu ir tikai siers peļu slazdā. Par šiem ”ziedojumiem” tiek maksāts ar likumiem, informāciju, privatizējamo objektu piespēlēšanu, izdevīgu nosacījumu izveidošanu. Tas nenozīmē, ka ”prece” tiek pasniegta uzreiz, to var pasniegt arī pēc gadiem, bet tā pircējam ir jādod, jo ir taču samaksāts.
Tā daži desmiti cilvēku, jo lielākā daļa deputātu ir ”pasīvais, klusējošais, balsojošais” vairākums, virza valsts dzīvi. Tos droši vien nosaukt varētu mēs katrs. Bet ko zinām par pārējiem? Neko! Kāda ir mūsu valsts parlamenta spriestspēja, varēja redzēt gan drošības likumu pieņemšanas – atcelšanas laikā, gan Satversmes 81. panta izmantošanas gadījumā. Brīžiem steidzams ir tas, kas nemaz nav steidzams, bet 17 gadus pēc Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dzīvojam ar daudziem nesakārtotiem, ”cauriem” likumiem, un atsauce uz likumu nesakārtotību ir kļuvusi par normu. Ko simtu tūkstošu ierēdņu armija darīja 17 gadus? Valstī simtiem lietu tiek kārtots, balstoties nevis uz likumu, bet ”politisko gribu”, nesot nevis juridisku un morālu, bet ”politisko atbildību”, nevienam nezinot, kas šie ir par jēdzieniem, ko tie sevī ietver. Tāpēc valstī nav vairs ne morālas, ne ētiskas atbildības, nav sirdsapziņas un godaprāta, nav teiciena ”vīrs un vārds”, bet ir ”politiskā atbildība”.
Pēc kādiem kritērijiem Saeimas deputāti izvēlēsies Valsts prezidentu? Pēc partijas piederības, čomiskuma, koalīcijas uzticības, mugurkaula lokanuma, matu krāsas vai ”paceltā īkšķa” principa?
Vai kāds balsodams atcerēsies, ka Valsts prezidents ir cilvēks, kurš pārstāv arī mani un jūs, lasītāji, kura ētiskiem un morāliem principiem ir jābūt ne zemākiem kā maniem, kura uzticība un mīlestība pret Latviju nedrīkst būt mazāka par manējo, kura ģimenes ideāliem un sapņiem ir jābūt tautu un valsti vienojošiem, kura nākotnes mērķiem jābūt arī manas Dzimtenes mērķiem, kurš augstu tur godīgumu un uzticību tautai, valstij, ģimenei un cits citam.
Nekas no tā nav rakstīts Satversmē, bet es esmu pārliecināts, ka katrs vēlas tādu Valsts prezidentu. Taču šeit nav Francija, šeit ir Latvija, šeit var tikai bezcerīgi spriedelēt, kā es to daru, var nelikties ne zinis par notiekošo, kā to dara lielākā daļa, un jūnijā noskatīties televīzijas šovu ”prezidenta vēlēšanas Latvijā”.
Mums esot labākā konstitūcija – Satversme pasaulē. Tikai nezin kāpēc 1997. gadā mēs to cītīgi labojām un izlabojām to, ko varbūt tieši nevajadzēja mainīt. Un tajā palika daudz kas tāds, kas derēja pirms 85 gadiem, bet neder šodien. Latvijas tauta vairs nav tāda, kāda bija pirms 85 gadiem, kad lielākā daļa pastalās soļoja aiz arkla un graudus zemē kaisīja no sētuves…
Mūsu valdošie Atmodas sākuma teicienu ”brīvi, kaut pastalās” ir uztvēruši pārāk burtiski, tāpēc laikam vēl joprojām valda uzskats, ka šis zemnieks pastalās nebūs spējīgs pats izraudzīties savai valstij prezidentu un vajadzīgas šīs ” gudrās galvas”, kuras ar kandidātiem uz amatu mētājas kā zemnieks ar graudiem no sētuves. Zināmo jau bijis tik daudz, ka visus nemaz nenosauksi, un nezināmo droši vien ir pat vairāk.
Šoreiz gribam, kā labāk. Ka tik atkal nesanāk, kā parasti. Arī pirms astoņiem gadiem kandidātu bija daudz. Tad izrādījās, ka no tiem neviens neder, līdz beigās īsto kā bārenīti atveda aiz rociņas čekists J.Bojārs. Astoņus gadus mēs papriecājāmies par godīgu, gudru, patriotisku, nelokāmu un nekorumpētu prezidenti. Visa pasaule viņu pazīst. Bet čekistam laikam bija ļauni nodomi – šodien nav iespējams atrast pat ne tuvu tik labu prezidenta kandidātu. Ko nu darīsim? Arī Satversmes 39. pantu 1997. gada 4. decembrī izlabojām, bet tik gudra, inteliģenta, godīga kandidāta nav! To atzīst visi, bet Satversme izlabota, termiņš beidzies, valsts bez prezidenta vairs nebūs valsts. Vai vēlēsim muļķīti, ja neder gudrie tēva dēli? Varbūt gaidīsim brīnumu? Tie notiek tikai reizi simts gados…
Varbūt ar 39. Satversmes pantu darīsim tāpat kā ar 81. pantu, kas mainīts vairākkārt? Mūsu valstī taču ir pieredze piemērot likumus pilsoņiem. Kāpēc tā nevarētu to izdarīt kārtējo reizi? Satversmes pirmsākumos prezidenta amata termiņš nav ierobežots, 1997. gadā tika nosacīts prezidentūras termiņš – astoņi gadi. Varbūt šogad to varētu pagarināt vēl par četriem gadiem? (Daudzi tā dara, vai mēs sliktāki, arī Krievijas dome tikko šo jautājumu cilāja.) Tad, prezidentei aizejot, nepaliktu neiztīrīti Augeja staļļi. Darbs ir iesākts, to vajag pabeigt.
Prezidente, veiksmīgi pārstāvot Latviju ārzemēs, ir padarījusi to par vispopulārāko bijušā Austrumu bloka valsti. Ārzemnieks, ja nevar ar pirkstu uz globusa parādīt, kur atrodas Latvija, vismaz tās vārdu un prezidenti zina. Šis darbs ir bijis kolosāls, rezultāti ir fantastiski. Es šajos gados neesmu ievērojis nevienu valsts darbinieku, kurš būtu to varējis izdarīt labāk. Mums ir prestižs ārzemēs, taču staļļi netīrīti. Saimniece paļāvās uz priekšstrādnieku, uz saimi, bet tie, kā daudzās pasakās, izrādījās blēži un zagļi. Pasakas beigas pārgrozīt būtu viegli, bet, lai valsti ieceltu saulītē, pat ar astoņiem gadiem nepietiek.
Cik ilgi pacietīsim blēdīšanos un melus? Kur ir pirms diviem gadiem pasludinātais inflācijas apkarošanas plāns? Tā jau tūdaļ būs sasniegusi deviņu procentu robežu, tuvākajos mēnešos sola pat desmit.
Žēlojamies par vienotības trūkumu valstī un tautā, bet kāda var būt vienotība, ja daļa deputātu tiek apvainota, nicināta, ignorēta, līdz ar to noniecinot, apvainojot, ignorējot arī mani kā vēlētāju. Bezcerīgi gaidīt mīlestību tiem, kas mani nicina, jo mans deputāts – tas esmu es. Saskaitīsim opozīcijas deputātus, pareizināsim ar vēlētāju skaitu, un izrādīsies, ka valdošā koalīcija īsteno prettautisku politiku, gribot saņemt tautas atbalstu un mīlestību. Vai pēc šiem pašiem principiem pēc mēneša tiks vēlēts Valsts prezidents? Varbūt tomēr vienreiz vajadzētu aizmirst partijiskās intereses, personīgās ambīcijas, patiku un nepatiku, savstarpējo naidu un būt godīgiem pret savu valsti, savu tautu, vienam pret otru? Varbūt tad atradīsim arī jauno prezidentu.
Vilks var mainīt spalvu, bet ne tikumu. Baidos, ka tauta kārtējo reizi būs tikai kārtējā televīzijas šova skatītāja, bet dzīve valstī turpināsies tāpat kā vakar un aizvakar.
Komentāri