Notikumi pasaulē ir tik intensīvi un līdzšinējo lietu kārtību jaucoši, ka pievērsties kaut kam, kas ir tepat un ikdienišķas normālības rāmjos, šķiet teju nepieklājīgi. Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās Baltajā namā ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, kas spēji noslēdzās ar skandālu Ovālajā kabinetā, krustu šķērsu apspriesta gan pilīs, gan būdiņās. Pievienošu tikai vienu asociāciju, kas radās, skatoties šo, ja tā var nosaukt, diskusiju. Zelenskis tajā bija kā tas naivais puika Andersena pasakā, kurš skaļi pateica – karalis ir kails! Proti, kad Tramps bravūrīgi paziņoja – bez mūsu palīdzības jūs pat divas nedēļas nenoturēsities, Ukrainas prezidents reaģēja – ir jau dzirdēts, Putins mums deva trīs dienas. Tāda drosmīga un eleganta norāde uz to, ka tā sauktais Trampa miera plāns ir ietverams trīs vārdos – izpildi Putina prasības…
Tūdaļ pēc Zelenska aizbraukšanas Baltā nama galms un ASV republikāņu TV kanāls “Fox News” aizgūtnēm metās slavēt sava karaļa jauno tērpu un paļāt puisēnu, kurš izrādījis necieņu, augstajā namā ierodoties bez uzvalka. Bet drīz sekojošā ASV militārās palīdzības pārtraukšana Ukrainai apstiprināja jau zināmo – “jaunais tērps” ir jaunā kārtība, kurā spēles noteikumus diktē lielākie un stiprākie, kā ASV, Krievija, Ķīna. Bet tiem, kuriem “nav tik labas kārtis” (bruņojuma, kodolieroču) labāk klusiņām paklausīt. Ja vēl pievienojam Trampa ilgo minstināšanos pirms atbildes uz jautājumu par turpmāko ASV atbalstu Baltijas valstīm… Iespējamība piedzīvot vēstures atkārtošanos un kļūt par maiņas preci “lielo” ietekmes pārdales spēlē sāk elpot pakausī un plivināt dažus tur vēl aizķērušos matus.
Uz šādu notikumu fona ir pagrūti pierunāt sevi pievērsties tam, ko sauc par dienišķiem darbiem un pienākumiem. Un iedvesmai atcerējos kāda Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojoša Amerikas latvieša bērnības stāstu. Viņa vecāki, rūpīgi kopjot latvietību, abus dēlus regulāri veda uz krietni attālo svētdienas skolu, lai puikas labāk apgūtu valodu, tradīcijas, vēsturi. Dumpīgajā padsmitnieku vecumā brīvdienas ziedošana latvietībai puikām nešķita laba ideja, un brāļi ik pa laikam izaicināja tēvu uz diskusiju ar jautājumu – kāpēc mums atkal jābrauc uz to svētdienas skoooolu? Tēva atbilde bijusi vienkārša un nesatricināma: “Sīpola kungs (skolas vadītājs) mūs gaida!”
Droši vien šāda piezemēta, vienkārša pieeja ir drošākā laipa pāri pasaule jūk prātā dūkstij. Skaidrs kā ūdentiņa pamudinājums tomēr iet, domāt, darīt…, jo Sīpola kungs mūs gaida.
Komentāri