Minētais raksts cenšas radīt iespaidu, ka notikumi izvēršas valstī, kuras dzīvi caurvij rasisms. Patiesība, maigi izsakoties, ir nedaudz citāda. Francija jau sen pamatoti uzskatīta par vienu no tolerantākajām Eiropas valstīm rasu jautājumos. Neielaižoties garos ekskursos, minēšu tikai pāris piemērus. Ceru, ka daudziem nav sveši “Trīs musketieri“ un zināms tā autora Aleksandra Dimā vārds. Ieskatoties viņa sejas vaibstos, viegli pamanīt afrikānim tipiskas pazīmes. Loģiski, jo viņa tēvs, dzimis tolaik Francijai piederošajās Vestindijas salās, bija mulats. Tas netraucēja viņa karjerai, jo viņš kļuva par franču armijas ģenerāli. Dēls sasniedza franču literatūras augstākās virsotnes. Parādiet man ko nebūt līdzīgu citās Eiropas valstīs 19.gs.! Melnādains ģenerālis angļu vai beļģu armijā?! Nonsenss! Otrs piemērs- pirmā pasaules kara priekšvakarā, 1914.gadā, Francija kļuva par pirmo Eiropas valsti, kur parlamenta deputāta krēslā nokļuva afrikānis, senegālietis Blēzs Diaņs, kurš vēlāk bija kādas parlamenta komisijas priekšsēdētājs, kā arī astoņas reizes ieņēma ministra krēslu dažādās Francijas Republikas valdībās. Francijā šādu cilvēku skaits pakāpeniski auga. Protams, ka reizēm viņi dabūja dzirdēt arī rasistiska satura piezīmes, bet tas nemainīja lietas būtību- kopumā franču sabiedrība pieņēma savā vidū jebkuras rases cilvēkus, ja vien tie bija pieņēmuši franču kultūru, valodu un dzīves veidu. Tādēļ, sekojot notikumiem Parīzē un citur, prātā ataust vecais teiciens, kurā kaut kas bija minēts par pasaules algu un nepateicību.
Kas tad noticis tagad? Pēc otrā pasaules kara Francijā strauji palielinājās iebraucēju skaits no tās esošajām un vēlāk bijušajām koloni-jām. Milzīgo ieceļotāju skaitu vairs nebija iespējams asimilēt. Vēl vairāk- ieceļotāju masa centās uzspiest savu dzīves veidu vietējiem. Vietējie francūži bija spiesti pamest māju pēc mājas. Pilsētās izveidojās plaši rajoni, kurus faktiski apdzīvoja tikai imigranti. Dzīvojot pašpietiekamā vidē, viņi zaudēja vēlmi asimilēties franču sabiedrībā. No otras puses, Eiropā modernā multikulturālisma ideja deva papildus stimulu dažādo ieceļotāju grupu (arābi, afrikāņi u.tml.) izolētības saglabāšanai. Lai cik skumji tas būtu, šī iekapsulēšanās savā lokā krasi mazināja iespējas integrēties franču sabiedrībā. Radās žogs starp imigrantiem un vietējiem iedzīvotājiem, kura celšanā šobrīd nepareizi galvenokārt vainot francūžus.
Svarīgs vēl kāds fakts. Nav noslēpums, ka pēdējo gadu desmitu laikā norisinās islama renesanse. Straujais islama lomas pieaugums pasaulē rada papildu pašapziņu arī tajos musulmaņu miljonos, kuri apmetušies uz dzīvi Eiropā. Nav nozīmes, vai viņi ir imigranti pirmajā vai trešajā paaudzē. Musulmaņi mana iespēju atspēlēties par agrāko gadsimtu pāri darījumiem, kā reāliem, tā iedomātiem. Tiem, kas to piemirsuši, atgādināšu, ka kristiešu un musulmaņu konflikts sākās nevis ar krustnešu iebrukumu Palestīnā un krusta kariem 12.- 13.gs., bet gan ar arābu mēģinājumu pakļaut to pašu Franciju (tolaik šāda nosaukuma gan vēl nebija) zaļajam islama karogam jau 8.gs. Tikai Franku valsts majordoma Kārļa Martela uzvara pie Puatjē 732.gadā apturēja šo ekspansiju.
Interesants ir rakstā paustais demokrātijas skaidrojums, ka “mazākuma viedoklim ir dota iespēja kļūt par vairākuma viedokli“. Es demokrātiju saprotu citādi- mazākumam ir tiesības paust savu viedokli (piebildīšu- gan demokrātiskā ceļā, nevis dedzinot mašīnas un rīkojot apšaudes pilsētu ielās), tomēr tam jāpakļaujas sabiedrības vairākumam. Pretējā gadījumā vienkārši sanāks haoss. Nu ko: ja tāds ir patiesais demokrātijas mērķis, tad tikai uz priekšu! Divi imigrantu pusaudži likumpārkāpēji gāja bojā, bēgot no policijas- kā gan policija varēja viņus tik cietsirdīgi vajāt! Vajadzēja vien ļaut, lai puisīši drošu dūšu uzspļauj likumiem! Tieši tāds acīmredzot ir to daudzo imigrantu uzskats, kuri uzsāka grautiņus. Pagaidām, kā šķiet, automašīnu dedzināšanu vēl atbalsta sabiedrības mazākā daļa, bet augšminētais raksts liek saprast, ka tam varētu ļaut kļūt par vairākuma viedokli.
Veltīgi rakstā meklēju jēdzienu “pienākums“. Kārtējo reizi nācās konstatēt, ka demokrātijas slavināšanas vārdā piesauktas tikai tiesības, noklusējot to, ka patiesa demokrātija ir iespējama tikai atbildīgu pilsoņu sabiedrībā. Par to jārunā, jo mūsu dienās to parasti aizmirst atgādināt. Savukārt pār tiem, kuri šo jēdzienu tomēr atceras, birst pārmetumu krusa. Piemēram, kā gan iekšlietu ministrs Nikolā Sarkozī uzdrīkstējās atklāti pateikt, ka šie salašņas un huligāni, kuri pārvērš Francijas pilsētu ielas kauju laukos, nekavējoties jāsavalda?! Kāpēc no amata neatkāpjas Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks, lai dotu vietu kādam politiķim, kurš huligānismu pasludinātu par demokrātijas augstāko izpausmi? Fui, cik nedemokrātiski!
Tā vien šķiet, ka raksta autors domā- sabiedrībai ar pateicības jūtām jāuzņem šādas “brīvās gribas“ izpausmes, kādas varam vērot Francijā. Baidos, ka liela daļa Francijas sabiedrības ir citās domās. To pēdējās dienās pierāda lielas iedzīvotāju daļas atbalsts N.Sarkozī un viņa augošā popularitāte valstī. Savādi, bet liela daļa francūžu naksnīgajos ielu grautiņos tomēr nesaskata demokrātijas triumfu. Lai kā tas nepatiktu grautiņu atbalstītājiem, tomēr jāatceras, ka ar salašņām un huligāniem, tāpat kā teroristiem, dialogs nav iespējams.
Komentāri