Pirms gadiem trīsdesmit šķita, ka ierobežot latvāņus nav iespējams. Varenais un cilvēkiem diezgan bīstamais augs gāja uz priekšu, pārņemot aizvien lielākas platības. Nevarētu teikt, ka tagad tas būtu iznīcināts un mūsu zemi vairs nepiesārņotu, tomēr vismaz ceļmalās to redzam aizvien retāk. Kur savulaik vilnīja īsti latvāņu meži, tagad no tiem vairs ne miņas. Tātad ar neatlaidību un mērķtiecību ienācējam var parādīt durvis vai vismaz likt skatīties uz to pusi.
Toties tagad kā uzbrukumā Cēsu pusē dodas Kanādas zeltgalvīte jeb zeltslotiņa. Ceļmalas no Cēsīm līdz Liepai vasarā ziedēja koši dzeltenas. It kā jau skaisti, taču vai vietējai ainavai raksturīgi? Līdzīgi varētu nosaukt vēl daudzas vietas un, protams, ne tikai Cēsu novadā.
Zeltslotiņas gan atzīst par invazīvu sugu, bet īstā statusa, lai uzsāktu ierobežošanu, nav. “Druva” vasarā pētīja, kā valsts vai pašvaldību līmenī apkaro kādreizējo dekoratīvu augu, kas izcili piemērojies videi un turpina izplatīties, bet īstu atbildi neatrada. “Latvijas valsts ceļi” , kuru pārziņā esošo lielāku un mazāku ceļu malās viļņojas zeltgalvīšu klājieni, norādīja, ka “Invazīvo augu sugu saraksts” 2. punktā par vienīgo invazīvo augu sugu ir atzīts Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi Manden). Līdz ar to normatīvie akti neparedz Kanādas zeltslotiņu izplatības ierobežošanas pasākumus veikt”.
Arī citu institūciju atbildes bija izvairīgas, paužot, ka top grozījumi Sugu un biotopu aizsardzības likumā. Kad tos pieņems, būs lielāka skaidrība arī par zeltgalvītēm. 3.oktobrī Saeima likumprojektu “Grozījumi Sugu un biotopu aizsardzības likumā” pieņēma, 18.oktobrī Valsts prezidents to izsludināja. Taču likumā, protams, nav nosauktas ne konkrētas augu, ne dzīvnieku sugas. Tātad, lai Kanādas zeltgalvītes ierobežošanas pasākumi būtu jāveic tikpat nopietni un atbildīgi kā latvāņa apkarošana, vēl jāpagaida. Un jācer, ka tā būs iekļauta Latvijas invazīvo augu sarakstā. Atbilstoši likumam Ministru kabinetam līdz nākamā gada 28.feburārim jāizdod noteikumi “Invazīvo augu sugu saraksts” un invazīvo sugu introdukcijas un izplatīšanās profilakses un pārvaldības noteikumi, kas nosaka arī kompetentās iestādes un to funkcijas.
Taču līdztekus izpratnei un arī vēlmei ierobežot zeltgalvītes uzvaras gājienu jāsaprot, ka katrs invazīvo sugu sarakstā ierakstītais augs prasīs arī papildu izdevumus. Tādi būs ceļu uzturētājiem, pašvaldībām, arī privāto platību saimniekiem. Jāteic gan, dzirdēts, ka Kanādas zeltgalvītes nav ļoti grūti ierobežojamas, galvenais esot tās regulāri nopļaut. Jādomā, labāko risinājumu auga apturēšanai piedāvās Dabas aizsardzības pārvalde. Tās speciālisti šovasar kopā ar “Latvijas valsts meži” ierīkojuši 13 pilotteritorijas invazīvo sugu ierobežošanas metožu efektivitātes pārbaudei. Pilotteritorijas Latvijā aizņem vairāk nekā 110 hektārus, tajās pārbauda 23 ierobežošanas metodes piecām invazīvajām sugām – Kanādas zeltgalvītei, puķu spriganei, krokainajai rozei, ošlapu kļavai un vārpainajai korintei, kurām ir zinātniski pierādīta negatīva ietekme uz Latvijas dabas daudzveidību.
