Šim gadam jau pēdējās dienas. Kāds tas bijis, ko atstājis, kas mainījies – par to vēl tiks runāts, vērtēts daudz. Protams, katram ir un būs savi kritēriji, skatupunkti.
Aizejošais gads ir iezīmīgs ar to, ka parādīja politikas nespēju paaugstināt savu prestižu, kā arī varas un vēlētāju atsvešināšanos.
Par īpatnējo spēlīšu gadu aizvadāmo padarīs dažādi izsekošanas, noklausīšanās un puspatiesību atklājumi. Spilgtākais no tiem – balsu pirkšanas skandāls Jūrmalā. Publiskajā runā ienāca jauni vārdi – „uzmest” un „Jūrmalgeita”. Pirms gada ap šādu laiku nevienam nebūtu ne jausmas, ko šie burtu salikumi nozīmē – tiesa, varbūt tā arī būtu labāk. Ceru, ka tam, kurš žurnālistikas tekstos ievazāja apzīmējumu „Jūrmalgeita” – apšaubāmu meklējumu pēc analoģijām ar Votergeitas skandālu ASV 70. gados – Ziemassvētku vecītis atnesa žagarus, savukārt tam, kurš pirmais tika pie balsu pircēju telefonsarunu ierakstu tulkošanas, derētu apdomāt, ko latviešu valodā nozīmē vārds „uzmest” (proti, ar mešanas palīdzību pārvietot objektu uz kāda cita objekta).
Virtuves sarunās klausoties, šķita, ka vienkāršajam cilvēkam šajā lietā viss skaidrs, par spīti attapīgu cilvēku spējai izvairīties no tiesas procesiem. Tomēr attiecīgas rīcības nebija – Ainārs Šlesers, kas satiksmes ministra amatu zaudēja pēc Jūrmalas telefonsarunu skandāla, jaunajā valdībā šo amatu ir atguvis – pirmām kārtām tāpēc, ka netika izbalsots vēlēšanās, otrām – tāpēc, ka premjers Aigars Kalvītis, pēc Jūrmalas skandāla pasludinājis viņu par tautas uzticību zaudējušu, bija radis iespēju šo faktu aizmirst. Savukārt ironiski par „Tautas partijas ierindas biedru” dēvētais Andris Šķēle decembrī notikušā partijas kongresā skaidri pateica, kas ir kas šajā partijā. Viņa dzīvesbiedre Kristiāna Lībane-Šķēle tika ievēlēta partijas valdē, un ne jau viņa ir vienīgā A.Šķēles domubiedre, kas atrodas partijas vadībā.
Viens no ievērojamākajiem politiskajiem manevriem, ar ko paliks atmiņā šis gads, ir 9. Saeimas vēlēšanas un ar tām saistītās nelikumības, partijām ar „trešo personu” organizāciju palīdzību pārsniedzot priekšvēlēšanu tēriņus un paliekot nesodītām. Tēze par nesodīšanu ir saprotama divējādi – gan no juridiskā, gan morālā viedokļa. Juridiski par to vēstīja Augstākās tiesas senāta administratīvo lietu departamenta spriedums lietā, kurā tika noraidīta četru Saeimā neietikušo partiju prasība pasludināt vēlēšanu rezultātus par spēkā neesošiem. Tiesa gan secināja, ka ij Tautas partija, ij Latvijas Pirmā partija ir būtiski pārsniegušas vēlēšanu likumā noteiktos priekšvēlēšanu aģitācijas tēriņu griestus, tomēr ar secinājumu, ka pārkāpums ir bijis, nepietiek, lai vēlēšanu rezultātus uzskatītu par atceļamiem.
Vēlēšanās izpalika arī pilsoņu morālais vērtējums kā reakcija uz šiem politiski atjautīgajiem gājieniem. Ļaudis gāja uz vēlēšanu iecirkņiem un nobalsoja par to, par ko vajadzēja. „Aptaujā par korupciju liela daļa cilvēku apgalvo, ka ir devuši kukuļus, un nav nekāda pamata cerēt, ka tie, kas paši piedalījušies korupcijas procesā, negatīvi vērtē likuma apiešanu un lielas naudas ieguldīšanu vēlēšanās,” pēc vēlēšanām publicētā intervijā žurnālā „Nedēļa” sacīja Latvijas Universitātes docents Ojārs Skudra. Te gan jāpiebilst arī, ka izvēle vēlētājiem bija tikai starp tiem sarakstiem, kādi tika piedāvāti, un vēlētāji tikpat labi varēja sev uzdot nevis jautājumu: „Balsot par krāpniekiem vai godīgajiem?” bet gan – „Kas kopējam labumam paveiks vairāk: krāpnieki vai arī tie, kas nekrāpjas?”
Šī ir smaga dilemma, taču tās smagums diemžēl negūlās uz valdošo partiju pleciem. Savukārt masu saziņas līdzekļiem nācās secināt, ka tiem nav nekādu izredžu cīņā pret politiskās reklāmas pārākumu. Lielākie masu saziņas līdzekļi pirms vēlēšanām veltīja ne vienu vien skarbu vārdu šīm labās domāšanas organizācijām. Diskusiju sākumposmā gan radās iespaids, ka žurnālisti paši bieži vien īsti nesaprot, par ko ir runa (reklāmas kā tādas taču nav aizliegtas), taču saprata, ka šādā veidā atklājas cīņa par ietekmes sfēru un par tiesībām būt tam, kas vēlētājiem stāsta par politiku. Masu saziņas līdzekļi par mesto izaicinājumu bija sašutuši un aktīvi pretojās plāniem pārpludināt publisko sfēru ar slavinošiem vēstījumiem. Taču, kā parādīja vēlēšanu rezultāti, žurnālistika ir zaudējusi, un ļaudis labprātāk klausījās labo politiķu veiksmes stāstos, nevis ciniskajās piezīmēs, „kā nu tā var”. Šī ir viena no mācībām, ko svarīgi iegaumēt arī turpmākajam laikam – vienalga, vai labo domu sludinātāji tiešām turēs vārdu un arī nākamgad aicinās saskatīt labo, vai sapratīs, ka naudu var ieguldīt arī citur.
Tagad, kad mums atkal ir jauna vecā valdība, vēlētāji var vien atviegloti noelsties un secināt: viss savā vietā, visi savā vietā, neviens nav patriekts, valdības sastāvs mainījies minimāli, un viss iet savu gaitu. Zināmā mērā to var uzskatīt par būtisku vēlētāju rīcības modeļa maiņu. Pēc 8. Saeimas vēlēšanām, kad pie varas nāca „Jaunais laiks”, līdz ar jaunajiem laikiem sākās pārmaiņu laiki ar kadru tīrīšanām un dažādiem birokrātiska rakstura uzlabojumiem, ar cīņu pret korupciju un citām skaļām akcijām. Kad „Jaunais laiks” varu zaudēja, uzzinājām, ka bez viņiem tīri labi būtu arī iztikuši. Veco partiju politikas vēlētāji atbalstīja, ļaujot tām atjaunot vecās savienības un „Jauno laiku” pasludināt par zaudētāju. Var strīdēties, vai partija, kas ieguva trešo labāko rezultātu, matemātiski ir uzskatāma par zaudētāju, taču varas ziņā tas nav apšaubāmi – par savām politiskajām kļūdām sodīta, tā vēl ilgi sēdēs opozīcijā, un pastāv iespēja, ka šādā stāvoklī „Jaunais laiks” 10. Saeimas vēlēšanas nesagaidīs.
Toties, pārlaižot skatienu pāri politiskajām tendencēm, varam teikt, ka jaunie laiki nebūt nav aiz muguras. Tie vienmēr ir priekšā, un lielā mērā no vēlētāja ir atkarīgs, kurš politiskais spēks būs pelnījis šos jaunos laikus vest. Lai gan vēlēšanās piedalījās 19 partijas, jāsecina, ka nopietnas izvēles iespējas ir ļoti ierobežotas, atliek vien izdomāt, kurus netikumus varam pieciest vieglāk. Nevainojamā glābēja nav un nebūs.
Komentāri