NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes laikā Rīgā notiks augsta līmeņa starptautiska konference “NATO transformācija jaunajā globalizācijas laikmetā”, kurā par aktuālajiem starptautiskās drošības politikas jautājumiem diskutēs vairāk nekā 200 pasaulē pazīstami akadēmiķi, vadošie viedokļu līderi, eksperti drošības politikas jomā un žurnālisti no NATO dalīb- un partnervalstīm. Šī konference būs viens no galvenajiem NATO samitu pavadošajiem pasākumiem.
Kā saka profesore, Valsts prezidentes stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Žaneta Ozoliņa, ir svarīgi, ko par NATO samitu saka analītiķi, kuri procesus vēro no malas.
– Kad kļuva zināms, ka samits notiks Rīgā, likās, tā darba grafiks būs ļoti blīvs, jo daudzas valstis bija tuvu alianses durvīm. Taču gada laikā situācija mainījās, kļuva skaidrs, ka šis nebūs plašais samits un jaunas valstis organizācijā netiks uzņemtas. Bet, jo šaurāks samits, jo plašāks diskutējamo jautājumu loks ārpus tā. Tāpēc arī bija svarīgi uzaicināt uz Rīgas konferenci pārstāvjus no pasaules vadošajiem pētniecības institūtiem un citus ekspertus, lai uzzinātu, kāds ir viņu redzējums par NATO.
NATO attīstībā ir svarīgi vairāki aspekti. Pirmām kārtām NATO vajadzīgs jauns stratēģisks koncepts, jo organizācija stāv jaunu izaicinājumu priekšā – pieaug terorisms, kodoldraudi, jaunajās valstīs demokratizācijas procesi nav vienkārši. Tāpēc ir nozīmīgi veicināt dialogu par NATO transformāciju un alianses lomu globālajā laikmetā. Otrs svarīgs aspekts ir NATO paplašināšanās. Lai arī Rīgā neuzņems jaunas valstis, ir nepieciešams definēt, ka paplašināšanās turpināsies. Latvija šajā procesā ir ieinteresēta, jo mēs zinām, cik tas ir sarežģīts un svarīgs. Viennozīmīgi var teikt, ka Latvija, iestājoties NATO, ir ieguvēja. Jo mēs maksājam grašus, salīdzinot ar to, cik par savas valsts aizsardzību maksā tās, kas nav aliansē – Zviedrija, Šveice, Somija. Mums svarīga ne tikai Balkānu valstu uzņemšana aliansē, bet arī Ukrainas un Gruzijas nākotne. Tiesa, pēdējā laikā šīs valstis sarežģījušas savu situāciju, tāpēc Latvijai svarīgi sekot līdzi notikumiem tajās, sniedzot arī savu atbalstu ceļā uz NATO. Gruzijā jau esam daudz darījuši, lai palīdzētu šai valstij sagatavoties dalībai aliansē.
Vēl viena svarīga un arī sāpīga tēma ir NATO un Eiropas Savienības attiecības. Abas organizācijas ilgus gadus attīstījušās it kā pa paralēlām līnijām un dialoga tikpat kā nebija. Interesanti, ka ES dalībvalstu aizsardzības ministri savienības ietvaros praktiski nerunāja, bet NATO līmenī visi draudzīgi diskutēja un runāja. Alianse uzskatīja, ka Eiropas Savienībai ar drošību, ar ārlietām, ar aizsardzību nav nekādas darīšanas. 1999.gadā ES pieņēma savu drošības un aizsardzības politiku, kas paredzēja arī kaujas vienību veidošanu, ko varētu izmantot krīžu un konfliktu situācijās. Pamudinājums tam bija Kosovas krīze, kad NATO sāka uzlidojumus Serbijai bez ANO mandāta. Tas radīja ļoti negatīvu attieksmi pret Ziemeļatlantijas organizāciju kā tādu. Tad sākās debates, kā būtu, ja Serbijā NATO vietā būtu sākušas darboties eiropeiskas vienības. Varbūt nebūtu šīs negatīvās reakcijas. Taču no NATO puses bija greizsirdīga attieksme, jo tā uzskatīja, ka Eiropas kaujas vienību izveidošana varētu vājināt alianses nozīmi.
Ja raugāmies uz pēdējiem sešiem gadiem, ES strauji progresējusi, izveidotas kaujas vienības, kuru komplektēšana nākamgad būs pabeigta. Dažādos formējumos, piemēram, policijas funkciju veikšanai tās jau darbojas Kosovā, Bosnijā.
ES šo aizsardzības jomu grib attīstīt, bet zināms, kā Eiropas Savienībā veicas ar lēmumu pieņemšanu. Tā ir ļoti birokrātiska un ilgst vairākus gadus. Savukārt Ziemeļatlantijas aliansē šī procedūra ir pragmatiska un salīdzinoši ātra.
NATO ir spēcīgāka militāri, aprīkojuma, lēmumu pieņemšanas ziņā, bet ES aizsardzības struktūrai, kas kļūst arvien labāka, ir labāks tēls. Eiropas Savienības spēki piedalās civilo krīžu, dabas katastrofu seku likvidēšanā, var teikt, Eiropas Savienībai vairāk ir tāds miera baloža tēls. Savukārt NATO to ir zaudējusi, tāpēc abas organizācijas viena pēc otras alkst. Tāpēc jāatrod kompromiss. Visu laiku bija sajūta, ka ES grib runāt ar NATO, bet tā bija vīzdegunīga. Tagad situācija mainījusies. NATO ļoti grib runāt ar Eiropas Savienību par partnerību, bet ES baidās, jo tas ir kļuvis nopietni. Tāpēc vajadzīga politiskā diskusija, un ekspertu līmenī sarunai par abu organizāciju attiecībām jābūt ļoti aktuālai. Arī Afganistānas un Irākas krīzes pierāda, ka ar militāriem līdzekļiem vien to atrisināt nevar. Vajadzīgi policisti, tiesneši, veselības un citi civilie speciālisti. Drošības lauks ir tik tālu paplašinājies, ka bez partnerības neko paveikt nevar. Ceru, ka šis jautājums samitā tiks skarts, taču tas ir tik jūtīgs, ka šaubos, vai par to nopietni politiski runās.
Komentāri