“Lai gan dzīvojam laikā, kad pasaule ir tik savienota kā vēl nekad — ziņas nosūtīšana aizņem sekundes, bet lidojums uz otru Zemes puslodi mazāk par diennakti —, arvien vairāk laika tomēr pavadām vieni. Strādājot, ceļojot un piedzīvojot. Nereti tā ir apzināta izvēle, taču neatkarīgajai dzīvei ir arī ēnas puses. Pasaules Veselības Organizācijas pērn izstrādātais ziņojums (Loneliness Report) parādīja, ka katrs sestais cilvēks jūtas vientuļš. Tas tiek uzskatīts par nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu un ir nostatīts līdzās tādiem riskiem kā aptaukošanās un smēķēšana,” žurnālā “Ir” raksta Lelde Dālmane.
Raksta autore paskaidro, ka Eiropā vienas personas mājsaimniecību skaits pārsniedz 75 miljonus, un šis skaitlis pēdējā desmitgadē palielinājies par 17 %, liecina “Eurostat” dati. Arī citos kontinentos situācija ir līdzīga. Japānā vairāk nekā trešdaļa cilvēku dzīvo vieni, un ASV šis rādītājs ir sasniedzis vēsturiski augstāko punktu — 29 % sabiedrības nedala savu dzīvesvietu ar citiem līdzcilvēkiem. Arvien biežāk, it īpaši jauniešu vidū, dzīvošana vienatnē ir dzīvesstila izvēle, nevis nolemtība. Pat valstīs ar spēcīgām ģimeniskām tradīcijām, piemēram, Itālijā, novērojamas līdzīgas izmaiņas sabiedrības struktūrā.
Vispār man ar savu ultramaratonista raksturu, kā es pati to dēvēju, patīk pavadīt laiku vienatnē. Kad vēl nebija fizisku kustību ierobežojumu, man patika skriet un nūjot garos gabalus – pusmaratanus, maratonus un vēl garākus. Atceros, reiz mana darbaudzinātāja žurnāliste Maija ar milzīgu pieredzi sporta rakstu veidošanā atzina, ka par gargabalniekiem kļūst pārsvarā inteliģenti cilvēki (tas, protams, man bija mazliet glaimojoši). Maijas ideja bija tāda: ja jāpavada tik ilgs laiks trasē vienatnē ar sevi, jāspēj šis laiks aizpildīt savā galvā, kaut ko pie sevis domājot.
Protams, sarežģītā un smagā distancē lielu daļu laika paņem sevis pārliecināšana, ka spēsi tikt līdz galam un izturēt. Atceros, cik smagi jutos, dodoties atpakaļ trasē pēc pauzes pie “Mazā Anša” skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Tur nu patiesi atlikušajos kilometros līdz Valmierai es nedomāju neko citu, vien pārliecināju sevi, ka spēšu izturēt līdz finišam. Tomēr tā nav tāda vienatne.
“Ir” rakstā par šo tēmu akcentēts: “Dzīve vienatnē kļuvusi par normu. Tas atspoguļojas pat, piemēram, arhitektūrā un nekustamo īpašumu tirgū. Eiropas pilsētās strauji aug pieprasījums pēc kompaktākiem mājokļiem — studio tipa dzīvokļiem, mikroapartamentiem un kopdzīvošanas telpām ar nodalītām privātām un vairāku neatkarīgu mājsaimniecību dalītām telpām. Arvien vairāk jauno projektu top, paturot prātā tos, kuri dzīvo vieni: optimizēta virtuve, viens krēsls, viens galdiņš, viena gulta. Telpas kļūst mazākas, bet arī piemērotākas konkrēta cilvēka vajadzībām. “Viens” kļūst par dizaina principu. Tā dēvētā “viena cilvēka ekonomika” (solo economy) pašlaik ir starp straujāk augošajiem patēriņa segmentiem pasaulē, ziņo datu analītikas uzņēmums “Euromonitor International”. Tās vērtība pašlaik pārsniedz 1,2 triljonus ASV dolāru un, visticamāk, kāps par 6 % gadā, liecina prognozes.”
Tomēr trakākais visā šajā vienpatības modē ir tas, ka cilvēks kļūst ne vairs vienkārši viens, bet gan vientuļš.
“Vientulības negatīvās sekas veselībai tiek salīdzinātas ar kaitējumu, ko nodara 15 cigarešu izpīpēšana dienā. Tie paši tehnoloģiskie risinājumi, kas savieno divus pasaules nostūrus, bieži vien padziļina cilvēcīgu plaisu, un mēs attopamies atstumti no sev tuvākās kopienas. Esam tiešsaistē, bet vieni. Komunicējam, bet nesarunājamies. Toties lietotnes, kas sola atbalstu digitāla drauga formātā, kļūst arvien populārākas. Agrāk rakstījām dienasgrāmatas vai zvanījām draugam, tagad — lejupielādējam lietotni ar skaidru funkciju.
Piemēram, “Replika” piedāvā izveidot mākslīgā intelekta “partneri”, kuram (kā apgalvo lietotnes izstrādātāji) patiešām rūp. Lietotnē iespējams saņemt tādus pakalpojumus kā “MI draugs”, “MI romantiskais partneris” un pat “šķiršanās atbalsts”. Līdzīgas funkcijas piedāvā lietotne “Character.AI”. Digitālā empātija kļuvusi par jaunu psiholoģiskā atbalsta formu. Tādas lietotnes kā “Wysa”, “Woebot” un “Koko” izmanto kognitīvi biheiviorālās terapijas principus, lai simulētu sarunu ar terapeitu, piedāvājot lietotājam strukturēt savas domas, mazināt trauksmi vai risināt citas problēmas. Arī mākslīgā intelekta radītu psiholoģiskā atbalsta mehānismu industrijas vērtība pārsniedz divus miljardus dolāru, un līdz 2030. gadam tās apjoms varētu dubultoties, vēstīts rakstā, atsaucoties uz “Fortune Business Insights” datiem. Tāpēc būsim sociāli atbildīgi un modri, lai ar acs kaktiņu drusciņ pieskatītu arī tos mums zināmos, kas izvēlējušies vai spiesti dzīvot vieni. Iespējams, apzinātā vienatne nemanot var pārvērsties par bēdīgu vientulību.
Komentāri