Ar dzeju avīzē ir tāpat kā ar raidījumiem televīzijā. Vai skatāties raidījumu, kurš neiet pie sirds? Protams, pārslēdzat! Tas pats ir iespējams ar avīzi. Katram taču ir izvēle. Un īstenībā par gaumi nestrīdas. Vienam patīk māte, otram meita, bet trešajam kleita. Es gan domāju, ka labāk būtu, ja divu vai pat trīs stundu vietā, kuras jāpavada pie neapmierinošo domu izklāstīšanas, ir vērtīgāk baudīt burvīgo rudeni, kādu Dieviņš mums šogad sagādājis. Vai aiziet kaimiņam ābolus salasīt. Jo vienmēr dzīvē būs kaut kas tāds, ko mums īsti negribas pieņemt, tas nav arī jādara. Cik ir cilvēku, tik arī domu, svarīgi, cik tās gaišas. Varbūt labāk mēģināsim uzsmaidīt kādam bēdīgam pretimnācējam, pateikt kādu labu vārdu otram. Un tad pašiem par sevi būs pārsteigums, kāds prieks var ienākt ne no kā. Tā, baudot dabas skaistumu, priecājoties par cilvēkiem, nepamanīsiet, ka varbūt paša sirds kādu dzejas rindu galvā nodungos.
Gribu arī pastāstīt, ka daudzi savus dzejoļus nenesam uz avīzīti, vienkārši kāds bariņš sapņotāju un dzejas mīļotāju esam kultūras biedrībā Harmonija. No turienes tie droši vien arī nokļuvuši avīzē. Bet ne jau tā ir problēma, mēs vienkārši par maz smaidām, par maz piedodam un par maz labo lietu gribam ieraudzīt. Kāpēc par nebūšanām vēl mēnesi notiek kaislīgu rakstu apmaiņa, bet labais izčākst, avīzi aizverot? Jo visbiežāk ieraugām to, ko gribas ieraudzīt. Bet ir taču tik daudz jauku cilvēku, skaistu lietu un vietu, no kurām sirds pukst straujāk un spārni, šķiet, pieaug. Un tad nav bail ne no rēķiniem pasta kastē, ne no garajiem, tumšajiem vakariem, ne gaidāmās ziemas. Tas viss vienkārši ir jābauda, biežāk jāsmaida, biežāk jāsmejas, tad gaišās domas būs klāt kā likts.
Komentāri