Nereti pirms garākiem svētkiem esam bažīgi, cik dzīvību tie dzēsīs, jo pārāk daudzi autobraucēji būs atļāvušies sēsties pie stūres alkohola reibumā, pakļaujot riskam gan savā auto sēdošos, gan citus satiksmes dalībniekus. Tomēr šogad notikušie traģiskie satiksmes negadījumi, kuros iesaistīti mikroautobusi un kuros dzīvību zaudēja arī bērni, lika vairāk nekā citkārt aizdomāties par drošības jostu lietošanu satiksmes autobusos un mikroautobusos. Jo traģēdijas notiek arī tad, ja šoferis nav alkohola reibumā, arī tad, ja nav garo svētku brīvdienu, un diemžēl arī tad, ja transportlīdzeklī ir bērni. Šī gada sākums uz Latvijas ceļiem bija īpaši traģisks. Janvārī ceļu satiksmes negadījumos cieta 224 cilvēki, bojā gāja – 16. No cietušajiem 39 bija bērni un pusaudži.
Zinu pati pēc sevis, ka automašīnā man, autovadītājai, un cilvēkiem, kas brauc ar mani, piesprādzēties ir tik pašsaprotami, ka dažkārt pat jāpārbauda, vai tiešām drošības josta ir uzlikta, tik automātiski tas ir izdarīts. Kad bērni bija mazāki, atceros viņu lielo tielēšanos un negribēšanu piesprādzēties, jo josta taču traucē kustēties. Jāatzīst, arī man mēdz traucēt drošības josta, bet tas nekādi nemaina to, ka katru reizi to uzlieku. Ar laiku arī bērni iemācījās, ka mašīna nekustas no vietas, ja visi nav piesprādzējušies. Tomēr sabiedriskajā transportā piesprādzēšanās nav tik pašsaprotama. Pat ne man pašai.
Valsts policija, veicot satiksmes uzraudzību, ir novērojusi, ka drošības jostu izmantošana automašīnās ir krietni uzlabojusies, bet tāda tā nav mikroautobusos un autobusos. Un atgādina, ka, pat braucot ar samērā nelielu ātrumu – 50 kilometriem stundā, cilvēks, kurš nebūs piesprādzējies, virzīsies uz priekšu ar spēku, kas pielīdzināms aptuveni tonnai, sadragās priekšā sēdošā krēslu vai iztrieksies cauri priekšējam stiklam. Par piesprādzēšanos, atsaucoties uz Ceļu satiksmes likumu, šogad vēlreiz atgādinājusi arī Autotransporta direkcija, norādot, ka drošības jostas un sprādzēšanās bija aktuāla tēma gan pirms pieciem gadiem, gan ir šogad. Pirms pieciem gadiem direkcija aicināja piesprādzēties bez šofera īpaša atgādinājuma gan pašam, gan blakussēdētājam, un norādīja: “Ja vari mašīnā, vari arī autobusā! Sprādzējies!” Ceļu satiksmes likums noteic, ka visiem transportlīdzekļa vadītājiem un pasažieriem, kuru sēdvietas ir aprīkotas ar drošības jostu, braukšanas laikā jābūt piesprādzētiem. Tas attiecas ne tikai uz vieglajiem auto, bet arī mikroautobusiem un autobusiem.
Ieradums automātiski piesprādzēties sabiedriskajā transportā mums vēl ir ļoti spēcīgi jāattīsta. Jā, ir vairāk cilvēku, kas sabiedriskajā transportā vienmēr piesprādzējas, tomēr viņu skaits palielinās lēni. Arī pašai vēlme piesprādzēties lielajā un šķietami drošajā autobusā rodas tad, kad ceļš ir slidens un gribas papildu drošību. Citkārt par manu drošību palīdz atcerēties autobusa vadītāja aicinājums pirms brauciena uzsākšanas pasažieriem piesprādzēties. Tiešām palīdz. Un domāju, ja autobuss neizkustētu no vietas, kamēr visi nav piesprādzējušies, šo paradumu nostiprinātu daudz ātrāk. Galu galā, ja ne pats, tad apkārtējie pamudinātu to izdarīt, lai reiss nekavētos. Tā mēs, cilvēki, esam iekārtoti – zinām, kas mums nāk par labu, bet ne vienmēr gribam atbilstoši rīkoties. Nereti rīkoties sev par labu mūs pamudina noteikumi vai sodi.
Komentāri