Lasot Latvijas Bankas (LB) ekonomiskās analīzes vietnē makroekonomika.lv rakstu par bērna kopšanas atvaļinājuma ņemšanu mazuļu tēviem, mana sākotnējā doma bija – cik aizkustinoši, ka par to raksta šāda līmeņa profesionāļi. Taču, kad sāku iedziļināties, sapratu, ka šai tēmai ir arī ekonomisks pamats.
Nenoliedzami, iespēja arī tēviem doties mazuļa aprūpē nav jauna ziņa, taču, kā atzīst ekonomisti, tēvi nemaz neraujas uz ilgāku laiku pārtraukt darbu, lai auklētu savu bērnu. Tāda pati atziņa izskanēja arī Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija”. Vērtējot bērnu kopšanas atvaļinājuma pabalsta reformu, nonākts pie pieļāvuma, ka tikai četri līdz pieci procenti jauno tēvu bērna aprūpi tā patiesi uzņemas uz pilnu laiku. Tiesa, aizvien aktīvāk jaunie tēvi izmantojot savu desmit dienu paternitātes atvaļinājumu, taču joprojām “ilgtermiņa klātbūtne ir zema”. Piektdaļa tēvu gan bērna kopšanas pabalstu oficiāli formē uz sava vārda, taču realitātē pat mazāk par piektdaļu no šiem tēviem arī faktiski un praktiski ir kopā ar bērnu.
Šajā diskusijā man patika ideja par “elastīgās pusslodzes” sistēmas ieviešanu, proti, abi vecāki varētu strādāt pusslodzi, vienlaikus arī saņemot daļu pabalsta. Tādējādi gan vecāki (labi, līdz šim jau gandrīz vienmēr tās bijušas mammas) pilnībā nepārtrauktu savas darba gaitas, gan arī bērnam būtu kaut nedaudz līdzīgāks kontakta laiks ar abiem saviem radītājiem.
Atgriežoties pie Latvijas Bankas ekonomistu vērtējuma, visnotaļ pārliecinoša šķiet atziņa – ja mazuļa kopšanas atvaļinājumu ģimenē izmanto tikai viens vecāks, turpmākā tēva un mātes ienākumu starpība var saglabāties pat desmitiem gadu. Pat pēc sievietes atgriešanās darba tirgū ienākumu attīstība neatgriežas iepriekšējā līmenī. Ja šo atvaļinājumu starp abiem vecākiem sadala nedaudz līdzīgāk, tad jau īstermiņā ģimenes kopīgie ienākumi var būt par aptuveni sešiem procentiem augstāki. Ja dalītās rūpes kļūst par ilgtermiņa ieradumu ģimenē, ienākumu starpība ar ģimenēm, kurās tikai mamma ir ilgstošā prombūtnē no darba, jau ir ap 18 %.
Paraudzīties uz iespēju dalīt šo bērna aprūpi kā kaut vai tīri finansiāli labāku risinājumu savai ģimenei ilgtermiņā jau šķiet visnotaļ motivējoši. Taču, kā atzīst ekonomisti, bērna kopšanas atvaļinājuma izvēle nav tikai jautājums par to, kurš paliek mājās. “Šī izvēle ietekmē, kā ģimene sadala ienākumu iespējas, risku un atbildību vairāku desmitgadu laikā,” atzīts makroekonomika.lv rakstā. Ja bērna kopšana un ikdienas rūpes koncentrējas uz viena vecāka pleciem, gana bieži veidojas ne tikai noturīga ienākumu atšķirība un zemāks pensijas uzkrājums, bet arī lielāka ievainojamība situācijās, ja mainās ģimenes apstākļi vai darba iespējas. Turpretī līdzsvarotāks rūpju un bērna kopšanas atvaļinājuma sadalījums palīdzot saglabāt abiem vecākiem līdzīgākas darba un ienākumu iespējas un stiprinot mājsaimniecības finansiālo drošību.
Šeit, protams, var rasties gana daudz pret argumentu no, visticamāk, mazajiem uzņēmējiem, jo tad darba devējiem ir jādomā, kā tos divus trīs mēnešus vai pat pusgadu aizvietot savu labāko speciālistu, kurš devies bērna kopšanas atvaļinājumā. Esmu gatava piekrist, ka tas nudien būtu grūti. Bet, manuprāt, raugoties uz savu valsti ilgtermiņā un novēlot tai uzplaukumu, gribas aicināt vismaz aizdomāties. Turklāt tēvu iesaiste bērna aprūpē jau agrīnā posmā ietekmē arī ģimenes nākotni. Šie tēvi arī vēlāk ir spējīgāki iekļauties ģimenes pārvaldības un bērnu organizācijas procesos, bet pats galvenais – viņu autoritāte bērna acīs neapšaubāmi ceļas.
Komentāri