Mazāk par mēnesi atlicis līdz brīdim, kad dienas atkal pagriezīsies uz gaišo pusi, bet laiks līdz tam lielai daļai ļaužu aizies paātrinājumā, jo tik daudz vēl jāiespēj!
Vispirms jau dāvanu, eglīšu rotājumu pirkšana Ziemassvētkiem. Veikali beidzot ar prieku atbrīvojušies no 18.novembra “nastas”, kad bija jāpiedāvā nacionālā simbolika. Jāteic, dažbrīd bija pat žēl skatīties uz to mazo galdiņu, plauktiņu ar karodziņiem, sarkanbaltsarkanām svecēm, aiz kura visā krāšņumā ik dienu arvien vairāk pletās eglīšu rotājumu varen plašais piedāvājums. To redzot, prātā nāca rindas no Ārijas Elksnes dzejoļa “Nav vērts”: “Bet tautasdziesma skuju svārkos pie durvīm bikli mīņājas, kā baidoties, lai traukos dārgos no viņas neiebirst kaut kas.” Novembris aiziet. Vai mūsu sirdīs patriotisma dzirkstelīte uzliesmojusi spožāk, vai tomēr gaidāmās decembrī svinamās dienas to atkal pagriež mazāku?
Ik gadu publiskajā telpā klusām izskan aicinājumi ar Ziemassvētku rotām pagaidīt līdz valsts dzimšanas dienai, tad tikai ļauties raibumam, bet bizness paliek bizness. Patiesībā varētu izvirzīt arī kādas sazvērestības teorijas, piemēram, ka tie, kuri negrib vairot patriotisma jūtas, mudina veikalos ātrāk un vairāk izlikt Ziemassvētku rotājumus! Un iet vaļā Ziemassvētku dziesmas, cilvēki tiek arvien vairāk ierauti šajā ritenī, lai pašā priekšvakarā saprastu, ka tā gaidītā brīnuma vairs nav. Un, lai kā gribētu, to bērnības sajūtu, svētkus gaidot, nevaram piedzīvot!
Ko darīt? Stāvēt pretī, izlikties, ka uz mani tas neattiecas, atlikt visu uz pēdējo brīdi? Bet, ja nu nokavē, ko tad? Tad citi teiks, ka es kā Griņčs esmu izjaucis Ziemassvētkus! Kā atrast to īsto robežu, kas ļauj būt uz svētku viļņa, bet tajā neiegāzties līdz ausīm! Kā gatavoties, bet nepārgatavoties? Protams, ir daļa cilvēku, kuri šim svētku drudzim ļaujas ar prieku, kuri beidzot atveras, jo tas ir viņu laiks! Tiek pirkts, iets, dāvināts, apdāvināts, ballēts un tā tālāk, jo katram savs. Netrūkst arī to, kam pietiek ar egles zariņu vāzē, piparkūku smaržu, ģimenisku kopā būšanu, un viņi šo mēnesi var mierīgi vadīt, apdomājot gada veikumu un pamazām ielaižot sevī Ziemassvētkus!
Starp citu, piektdien sākas īstais svētku gaidīšanas laiks, jo televizorā “katru gad’ no jauna” atkal filma “Viens pats mājās”. Kā savulaik teica mana meita: “Tad tik jānopērk mandarīni, jo bez tiem šī filma nav skatāma!”
Komentāri