Viesturs Cīrulis, 25 gadi: – Hokejs ir emocijas, kuras nevar vārdos aprakstīt. Zinu tikai to, ka tās sitīs augstu vilni ne tikai abās hallēs Rīgā, bet visā Latvijā. Viena zeme, viens hokejs! Šo čempionātu gaidu ar īpašām izjūtām, jo tas notiks Latvijā. Tas ir vienkārši nebijis gadījums un medusmaize katram normālam hokeja fanam. Ar paziņu starpniecību esmu iegādājies biļetes uz divām Latvijas spēlēm, bet pārējās skatīšos kopā ar draugiem tepat Cēsīs vai nu kādā krogā, vai mājās. Galvenais, lai apkārt būtu labi čomi, īsta līdzi jušanas gaisotne un aliņš, tad jebkura spēle ir skatāma, arī tās ne visai izdevušās. Jau no iepriekšējiem gadiem esmu saglabājis hokeja kreklu, cepuri, tauri un šalli. Arī karogu uz Rīgu līdzi ņemšu, kā tad bez tā.
Gribētos mūsējos redzēt sešniekā, bet, protams, ar visām nesenajām izmaiņām Latvijas izlasē nekādus pārsteidzošos rezultātus negaidu. Svarīgi, lai visas spēles būtu baudāmas un emociju pārpilnas. Lai visi hokeja fani būtu vienoti un turētu īkšķus par savējiem.
Andris Abramovs, 39 gadi:
– Līdzi jušana Pasaules čempionāta spēlēm hokejā šogad būs netradicionāla. Tikai vienu čempionāta spēli vērošu klātienē, un šī iespēja radās nesen, uzzinot, ka Raunas vidusskolas 30 aktīvākajiem sportistiem – hokejistiem un futbolistiem -valsts dāvina biļetes uz 6. maija spēli starp Zviedrijas un Itālijas valsts izlasēm. Man kā kaismīgam
hokeja fanam nav ilūziju, kas uzvarēs.
Piecus gadus Pasaules čempionāta spēles ar Latvijas izlases piedalīšanos esmu skatījies klātienē. Varēju to atļauties, bet dārgās biļetes uz čempionātu Latvijā nevaru atļauties. Skatoties spēles Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un Čehijā, vēl baudīju ekskursijas valstīs, kuras apmeklēju.
Šogad būšu līdzjutējs pie televizora. Mājās, ar Latvijas izlases kreklu mugurā. Man nepatīk hokeju skatīties kafejnīcā, jo tā nav fanošana, tā ir hokeja vērošana. Un ar to, ko izjūtu tribīnēs, vispār nevar salīdzināt. Būt tribīnēs ar draugiem ir lieliski. Pārtraukumos var pārspriest redzēto. Visneaizmirstamākā bija spēle Vācijā 2001. gadā, kad vinnējām Ameriku.
Pie labas sakritības Latvijas izlase šogad varētu uzstādīt rekordu un iegūt 4. vietu. Labprāt nākamgad aizbrauktu uz Krieviju, lai atkal vērotu, kā Latvijas izlase spēlē augstākajā divīzijā. Taču neizslē-dzu iespēju, ka 9. maijā mums birs asaras. Ja būs spēle par palikšanu vai nepalikšanu augstākajā divīzi-jā.
Māris Jansons, 21gads:
– Hokejs jau ir kļuvis par tautas sporta veidu. Tas ir ļoti iemīļots, Latvijas hokejistu sniegumam seko līdzi vai katrs. Pasaules čempionāts un Latvijas izlases spēļu vērošana ir lieliska laika pavadīšanas. Čempionāts jau ir kļuvis kaut kas līdzīgs Ziemassvētkiem, svētkiem divu nedēļu garumā.
Šogad esmu nolēmis vērot spēles arī klātienē. Nevar laist garām tādu izdevību, ka pašu mājās var redzēt ne tikai Latvijas, bet visas pasaules labākos hokejistus. Domāju, ka vienu spēli vērošu arēnā “Rīga”, vienu kopā ar draugiem skatīšos tiešraidē. Kādas spēles laikā noteikti paklejošu pa hokeja skatīšanās vietām, lai varētu pilnīgāk izdzīvot hokejisko gaisotni.
Agris Kozerovskis, 73 gadi:
– Hokeja čempionāts ir svarīgs sporta dzīves notikums. Apsveicami, ka tas notiek Latvijā, un tur noteikti liela loma ir faniem, jo ne bez viņu aktivitātes tas iespējams. Latvija tomēr nav tik spēcīga valsts, lai čempionāta rīkošanas tiesības spētu izcīnīt bez hokeja līdzjutēju atbalsta.
Visas spēles droši vien neredzēšu, jo tas nav iespējams, jāstrādā, un ir grūti labā laikā nosēdēt pie televizora, bet svarīgākās noteikti noskatīšos tiešraidē. Vladislavs Ančs, 55 gadi:
– Tas, ka Latvijā notiek Pasaules čempionāts hokejā, ir ļoti labi. Daudzviet pasaulē uzzinās par Latviju, to mums jāprot izmantot, un ceru, ka tā arī būs. Par hokeja federācijas finansēm nevaru spriest. Domāju, ka arī finansiāli visam vajadzētu būt kārtībā, vismaz bez zaudējumiem, jo, cik zinu, visas biļetes ir pārdotas. Pašam čempionātam vajadzētu norisināties veiksmīgi. Atbildīgie dienesti ir pētījuši citu valstu pieredzi, un šis nav pirmais liela mēroga pasākums Latvijā.
Biļešu cenas gan ir salīdzinoši dārgas, jo hokeja haļļu ietilpība nav liela, tamdēļ spēles vērošu mājās pie televizora un centīšos sekot visām Latvijas izlases spēlēm. Protams, interesē arī finālspēles. Ja vien spēles nenotiks darba laikā, tad skatīšos, cik iespējams.
Skatoties pēdējās spēles, domāju, ka Latvijai ir labas izredzes. Īpaši, ja kādam pretiniekam nepaveiksies, tad no apakšgrupas noteikti būsim ārā.
Mārtiņš Apinītis, 35 gadi: – Iepriekšējos trīs gadus pasaules hokeja čempionātus vēroju klātienē, papildinot daudzskaitlīgo fanu pūli Somijā, Čehijā un Austrijā. Un tagad, kad beidzot sagaidīts turnīrs savā zemē, klātbūtnes efekta nebūs. Ne tāpēc, ka nebūtu biļešu, jo kārtīgs fans biļetes vienmēr dabū. Iemesls ir daudz vienkāršāks – lauzta roka.
Tā ir visstulbākā sajūta. Tiesa, pēc Turīnas olimpiādes domāju, ka pat nebraukšu, bet pēdējās pārbaudes spēles parādīja, ka Latvijas izlase atkal sajutusi spēles garšu. Arī hokejisti izteikušies, ka izlasē valda foršs komandas gars. Tie, kuri nevarēja vai negribēja, ir nogājuši malā, palikuši tie, kuri grib spēlēt. Tagad gribētu būt tur klāt, bet laikam nāksies samierināties ar hokeja vērošanu televīzijā savā mājā draugu pulkā, pie tam bez alus, jo lūzums neļauj to lietot.
Neesmu hokeja speciālists, bet uz mūsējo sniegumu raugos optimistiski, jo savās mājās vajadzētu arī sienām palīdzēt. Varbūt būšu pārāk pārdrošs, bet labprāt Latvijas izlasi redzētu, saņemam bronzas godalgas. Tas ir pa spēkam, jo kad tad, ja ne tagad.
Laura Voldiņa, 23 gadi:
– Hokeja līdzjutēju vidū netrūkst arī daiļā dzimuma pārstāvju, jo arī hokejistiem taču ir tīkami, ja ir ne tikai fani, bet arī fanes. Īstas hokeja līdzjutējas dzīvo arī mūsu pusē.
Līdz šim pasaules hokeja čempionātus vēroju televizorā, bet gribētos reiz šī izjūtas izjust arī klātienē.
Biļešu gan vēl nav, bet cerību vēl neesmu atmetusi. Hokejs ir spēle, kas jāskatās kopā, lielā fanu pūlī. Tas dod īpašas izjūtas, kaut arī fanojam pie televizora. Ja visi ir aktīvi atbalstītāji gan vārtu gūšanas reizēs, gan neveiksmēs, tas dod kolosālu vienotības sajūtu. Un, manuprāt, arī spēlētāji to sajūt, ka visā Latvijā daudzi tūkstoši ir par viņiem.
Es fanojos par divām komandām, protams, par Latviju, bet man patīk arī Zviedrijas izlase. Latvieši ir pierādījuši, ka ir cienīgi būt hokeja lielvalstu vidū gan ar savu neatlaidību un cīņas sparu, gan ar pasaulē labāko fanu armiju.
Domājot par mūsu izlases sniegumu, prognozēju, ka Čehijas izlasei zaudēsim ar 3:5, bet Somiju un Slovākiju vajadzētu uzvarēt un grupā ieņemt otro vietu. Manuprāt, šogad sešniekā mūsu izlasei jābūt.
Pierakstījuši: Liene Sīle, Mairita Kaņepe, Māris Buholcs, Jānis Gabrāns
Komentāri