Latvietim gribas savu naudiņu. Ko lai dara, ja gribas un viss! Pēdējā laikā, īpaši interneta vidē, ik pa laikam uzvirmo diskusijas par iespēju Latvijas iedzīvotājiem izņemt pensiju otrā līmeņa uzkrājumus. Protams, kurš gan negrib iespēju ar savu naudu rīkoties pats, turklāt pieņemot paša lēmumu, tieši kā to darīt. Man, piemēram, aktuāla problēma bija automašīna. Ņemot vērā, ka man ir otrās grupas invaliditāte, tas patiešām šķiet (un arī ir) nepieciešams palīglīdzeklis ikdienas dzīvē. Par laimi, sakrita tik veiksmīgi, ka tika pārdota vasarnīciņa, kas ļāva šo vajadzību īstenot. Visticamāk, es gan tāpat būtu ķērusies pie šī plāna ieviešanas dzīvē, vienīgi tam būtu jāpiepildās, atvēlot šim mērķim finanšu līdzekļus daudz ilgākā laika periodā. Noveicās, tā teikt! Taču, ja šādam iespējamās veiksmes faktoram nav nekādu priekšnoteikumu, tad pensiju otrā līmeņa uzkrājumu izņemšana šķiet visai vilinoša iespēja tam vai citam mērķim.
Jā, raugoties uz katra individuālo situāciju, tā patiešām var šķist. Tomēr, vērtējot situāciju valstiski, lielākā mērogā, tas laikam nav vis tik vienkārši. Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks vairākkārt publiskajā vidē ir atzinis, ka, ļaujot izņemt pensiju otrā līmeņa uzkrājumus, liela daļa šīs naudas nonāktu īstermiņa patēriņā un sāpīgāk ciestu mazāk turīgie iedzīvotāji. Latvijas Bankas prezidents intervijā ziņu aģentūrai LETA uzsvēris, ka Latvijā pensiju otro līmeni “nedrīkst “izpļekarēt” un “nodzīvot”, jo tā sāpīgākās sekas būs tieši mazāk turīgajiem iedzīvotājiem. M. Kazāks skaidroja, ka atbalstam iedzīvotājiem vienmēr ir jābūt mērķētam un sniegtam tiem, kam tas ir nepieciešams. Patlaban ekonomika aug, bezdarbs ir zems un “helikoptera nauda” nav nepieciešama. Patlaban vajadzētu palīdzēt iedzīvotājiem uzlabot prasmes, lai viņi var atrast labāk apmaksātu darbu, nevis šādi tērēt valsts naudu.
Labi apzinos, ka neesmu speciālists visās jomās, tāpēc vairāk vai mazāk cenšos ieklausīties cilvēkos, kas man šķiet autoritātes dažādās sfērās, un Mārtiņš Kazāks ir viens no tādiem. Protams, arī ar uzticēšanos speciālistiem var sanākt ziepes, tomēr kur gan tās nevar gadīties? Galu galā, uzticoties arī paša lēmumam, var kļūdīties.
Piemēram, žurnāls “Ir” vēsta: “Igauņu pētniece Heidi Reinsone atklāj, kādas sekas bijušas ziemeļu kaimiņu lēmumam atļaut iedzīvotājiem izstāties no 2. pensiju līmeņa. Igaunijā, tāpat kā Latvijā, 90. gados tika izveidota trīs līmeņu pensiju sistēma. Pirmā līmeņa iemaksas krāj virtuālu kapitālu nākotnes pensijām, bet iekasētā nauda tiek izmantota tekošo pensiju izmaksu segšanai. 2. līmenis bija domāts kā obligāts individuāls ieguldījums kādā investīciju plānā, kurš ir neatkarīgs no valsts sociālā budžeta un ļauj finanšu tirgos iegūt straujāku kapitāla pieaugumu. 3. līmeni veido brīvprātīgas iemaksas investīciju fondos.
Igaunija pavēra iespēju iedzīvotājiem atteikties no 2. līmeņa jau 2021. gadā, un tagad ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai novērtētu šīs akcijas ietekmi gan uz iedzīvotāju labklājību, gan uz pensiju sistēmas nākotni.”
Vismaz man tas liekas gana nopietni un argumentēti, lai ieklausītos. Un dažas lietas no pētnieces paustā mani patiešām pārsteidza. Pirmām kārtām, ka arī kaimiņos pie šī lēmuma pieņemšanas pakausī elpoja vēlēšanu tuvums un, prasti sakot, “zīmēšanās”, lai dabūtu balsis. Kā raksta žurnālā: “Izrādās, arī Igaunijā 2019. gadā tā aktualizēta priekšvēlēšanu gaisotnē, kad Latvijas Nacionālajai apvienībai radnieciskā partija “Isamaa” jeb “Tēvzeme” izvirzīja to kā galveno piedāvājumu balsotājiem. Taču nevarot teikt, ka «igauņu tauta to izvēlējās, it kā būtu noticis referendums», norāda Reinsone. Par spīti ļoti agresīvajai kampaņai, kurā partija izmantoja tādus saukļus kā “Brīvību naudai!” vai “Tava nauda tiek nosvilināta 2. pensiju līmenī!”, vēlētāju atbalsts “Isamaa” – 11,4 % – bija pat drusku mazāks nekā iepriekšējās vēlēšanās, kad viņi saņēma 13,7 %. Lai gan “Isamaa” iesaistījās Centra partijas (Igaunijas “Saskaņas”) vadītajā valdībā kā “mazākais brālis”, viņi tomēr panāca pensiju sistēmas izmaiņu ieviešanu 2021. gadā.”
Vēl mani šokēja publikācijā paustais par naudas izlietojumu: “Daļa tika izmantota, lai samaksātu (ātros) kredītus ar augstām procentu likmēm. Pirmajā mirklī tā šķiet racionāla rīcība, kas palīdz cilvēkiem izvairīties no šīm muļķīgajām izmaksām. Taču sarunas ar industrijas ekspertiem liecina, ka tie paši klienti atgriezās pēc četriem pieciem mēnešiem un (pensiju naudas izmaksa) nesamazināja šo kredītu tirgu. Jaunāki cilvēki sevišķi lielu daļu naudas izmantoja izklaidei, tajā skaitā apmēram 9 % no viņu izņemtās summas aizgāja azartspēlēm. Citi vienkārši devās iepirkties, un Tallinā runāja par taksistiem, kas sūdzas, ka TV ekrāni tagad ir tik lieli, ka nevarot tos iedabūt mašīnā.”
Komentāri