Kovida pandēmijas laikā izrādījās, ka var gan mācīties, gan strādāt attālināti, protams, ar noteiktu profesiju un darba specifikas izņēmumiem. Savukārt šogad skaļāk nekā pērn izskanējušas runas, ka, attālināti strādājot, viss ir slikti – darbinieki nevar kvalitatīvi izpildīt savu darbu, skolēni neapgūst vajadzīgās zināšanas.
Tomēr skolēnu skaits tālmācībā arvien palielinās, jo, lai gan vairumam attālinātās mācības sagādāja lielas galvassāpes un zināšanas apgūt bija grūtāk, bija arī jaunieši, kuri saprasta, ka tieši šāda forma viņiem ir piemērotākā. Arī es zinu vairākus vidusskolēnus, motivētus, disciplinētus, ar vēlmi strādāt, ne tikai mācīties, vai arī tādus, kuriem savu interešu dēļ – sporta vai mūzikas – bieži jābūt ārzemēs, kuri mācās tālmācībā. Viņi visi kā viens uzsver, ka tādējādi var gan profesionāli attīstīties un darīt to, kas patīk, gan atrast laiku mācībām. Bet, protams, apzinās, ka būtiska ir spēja būt disciplinētiem, jo pašiem ir jāatvēl laiks, kad mācīties un nokārtot pārbaudes darbus. Un, kā zināms, disciplīna mēdz būt tā, kas ir liels klupšanas akmens ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem.
Līdztekus tam sabiedrībā virmo uzskats, ka tālmācību izvēlas tikai tādi skolēni, kuriem skolā klātienē ir bijuši vai nu uzvedības traucējumi, vai pārāk slikti rezultāti mācībās. Un vēl piebilde, ka kopumā tālmācības vidusskolās centralizēto eksāmenu rezultāti ir sliktāki nekā izglītības iestādēs, kur skolēni mācās klātienē. Savukārt tālmācības skolu vadītāji pauž, ka tam par iemeslu ir tieši klātienes mācībās neapgūtais. Jauniešu zināšanās ir robi, ko tālmācībā, mācoties gadu vai divus, grūti aizpildīt.
Skaidrs, ka tālmācība nav piemērota visiem. Un noteikti tāpat, kā ir pedagogi, kas spēj labāk iemācīt un ieinteresēt skolēnus, strādājot klātienē, tā arī tālmācībā ir gan savi plusi, gan savi klupšanas akmeņi. Tomēr man šķiet tuvredzīgi tālmācību uzskatīt kā visa ļaunuma sakni un problēmu cēloni.
Tieši tāpat šobrīd plaši diskutētais jautājums par to, ka visiem valsts pārvaldē strādājošajiem ir jāatgriežas pie strādāšanas klātienē, citādi darbs ir neefektīvs un darba laiks tiek izmantots arī cilvēka personīgajām vajadzībām. Bet, ja cilvēks klātienē tāpat visu dienu pavada, atbildot uz privātiem e-pastiem vai sazvanoties, vai tas, ka viņš ir biroja telpās, padara darbu efektīvāku? Varbūt tieši tas, ka cilvēkam nav jāmēro stunda vai divas ceļā un var gan izdarīt darbu, gan pagūt laikus izņemt bērnu no pirmsskolas izglītības iestādes, visiem ir ieguvums? Jāteic, uzņēmēji kļuvuši arvien elastīgāki un piedāvā darbiniekiem iespēju daļu laika strādāt attālināti, daļu – klātienē. Un zinu cilvēkus, kuri saka, ka tieši mājās strādā produktīvāk, jo nav sarunu par šo un to ar kolēģiem, nav kafijas paužu, kas ievelkas, arī attālinātās sapulces ir efektīvākas, jo ikviens ir centrētāks uz apspriežamo tematu. Un galu galā, vai tiešām mums vajag, lai visi dzīvotu galvaspilsētā, vai tieši ir vēlams, ka cilvēki izvēlas dzīvi laukos, kas nebūt nav vienkāršākais un ērtākais risinājums, turpinot sniegt savu zināšanu un prasmju pienesumu arī valsts pārvaldē.
Es neapgalvoju, ka visiem der attālinātais darbs un ka visi tajā ir efektīvi, turklāt noteikti ir cilvēki, kuri to izmanto negodprātīgi. Tomēr mēs dzīvojam laikmetā, kurā, pateicoties tehnoloģijām, ir iespēja daudz ko izdarīt attālināti, nemazinot vai pat palielinot efektivitāti. Ignorēt laikmetu, kurā dzīvojam, manuprāt, ir tuvredzīgi. Un pilnībā izskaust iespēju mācīties un strādāt attālināti vairs nav īstais risinājums. Nenoliedzu, ka meklējumi darba organizācijā ir vajadzīgi, bet krietni niansētāki un tālredzīgāki.
Komentāri