1962. gada ”Vārpas” čempione volejbolā
Esmu cēsniece un pilsētas patriote kopš 1960. gada, kad pēc augstskolas beigšanas Rīgā pārnācu strādāt un sportot Cēsīs. Ilgus gadus biju rajona volejbola izlases dalībniece. Tādēļ ar pilnām tiesībām iesaistos diskusijā – Cēsīs ir vai nav vajadzīgs stadions un kur. Aktīvās sporta gaitas esmu beigusi, bet nostalģija un sirdssāpes pēdējos gados pastiprinās, ejot garām ”sabrukušajam” stadionam. Kad drupas novāktas, tas sāk līdzināties agrākajam, tikai bez tribīnēm un sētas ap to. Atceros, kā stadionā trenējāmies mēs, volejbolisti, basketbolisti,
vieglatlēti, kā ziemā notika hokeja mači, republikas ātrslidošanas sacensības, ”Vārpas” sporta spēles vasarā. Daudzus gadus visi no pārpildītām tribīnēm vēroja amizantos futbola mačus starp Cēsu un Valmieras mediķiem. Piedzīvoti daudzi skaisti sporta pasākumi, izcīnītas augstas godalgas.
Presē lasām mūsu amatpersonu polemiku – celt vai necelt ”sportisku monstru” ar restorāniem, viesnīcām un lielveikaliem tam apkārt, kas maksātu miljonus. Kaut vecajā stadionā vajadzētu vien atjaunot skatītāju tribīnes ar dušu telpām, uzlabot attiecīgos segumus skrejceļos, un varbūt tad atdzimtu vecās Cēsu sporta tradīcijas.
Kā tad ir ar tā saucamo Eiropas palīdzību? Vai šis nebūtu īstais lauciņš ieguldīt līdzekļus? Varbūt atrastos arī sponsori, kādu artavu ziedotu vecie sportisti. Par jauna stadiona būvi Cīrulīšos, Pirtsupītes gravā vai kādā citā nomaļā vietā lai domā nākamās paaudzes. Es balsoju par stadiona atjaunošanu Cēsu centrā!
Komentāri