Ejiet dabā, atpūtieties, smeliet enerģiju, izkustieties bez maksas! Daba ir mūsu bagātība, tā pieder katram. Ogošana, sēņošana, tad vēl organizēti pārgājieni, sacensības, arī pastaigas ierīkotās dabas takās interesē daudzus. Pats par sevi saprotams, ka meži ir tīri, ka dabas takas ērtas. Reti kuru interesē, kas par to rūpējas.
Pēdējās nedēļās spraiga diskusija izraisījusies par Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas ieceri, ka par publisku pasākumu rīkošanu brīvā dabā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās būs jāmaksā. Īpaši aizsargājamās teritorijās! Un stāsts ir par vienu procentu no Latvijas teritorijas.
Ja gadu gadiem simti un tūkstoši orientieristu, skrējēju, nūjotāju gāja mežā, sacentās prasmēs un par mežu nebija jāmaksā, ir saprotams sašutums par jauno ieceri. Ja par to, kas bijis bez maksas, sāk prasīt naudu, reti kurš ir priecīgs. Var kaut atcerēties, cik skarbas bija diskusijas, kad atsevišķos novada ezeros sprieda par licencēto makšķerēšanu. Laiks pagājis, makšķernieki to pieņēmuši, un būtiskākais – viņi redz, kur ieguldīta samaksātā nauda. Protams, ir tādi, kuri pamainīja ieradumus un copēt dodas uz ezeriem, kur licenci nevajag.
It kā saprotams, ka īpaši aizsargājamas teritorijas noteiktas konkrētu dabas vērtību aizsardzībai, nevis sporta vai citu pasākumu rīkošanai. Tās uztur Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) , kas nodrošina infrastruktūru, kuru ikviens var izmantot bez maksas. Pirms 11 gadiem ar Kohēzijas fonda finansiālu atbalstu DAP ir izveidojusi un uztur aptuveni 400 dabas tūrisma un izziņas objektu visā Latvijā. Tam līdz šim tika atvēlēti 620 000 eiro gadā. Taupības nolūkā šogad budžeta finansējums samazināts par 70 procentiem, bet objekti jāuztur un jāatjauno nokalpojusī infrastruktūra par 187 000 eiro gadā. Lai daļēji mazinātu antropogēno slodzi uz dabas teritorijām, kā arī segtu infrastruktūras uzturēšanas un teritorijas sakopšanas izdevumus pēc pasākumiem, DAP piedāvā ieviest maksu, ja tiek izmantots valsts īpašums, kas atrodas pārvaldes pārvaldījumā. Šī maksa tiek piemērota tikai komerciāliem pasākumiem, un stāsts ir par tūrismā tik būtiskajām dabas vērtībām.
Ja katrs sev pajautātu, cik gatavs maksāt dabai, lai varētu piedalīties orientēšanās, skriešanas sacensībās, atbildes, protams, būtu dažādas. Plānots, ka par pasākumu, kurā piedalās no 100 līdz 200 dalībnieku, rīkotājam jāsamaksā dabas saglabāšanas un atjaunošanas nodeva 110 eiro, bet par pasākumu ar 201 līdz 500 dalībniekiem – 300 eiro utt. Tad iznāk katram dalībniekam samaksāt vienu eiro. Vienu eiro par iespēju būt dabā! Un atsevišķām iedzīvotāju grupām tas netiks prasīts.
Valdība, ministrija un DAP saņem iebildumus pret ieceri. Latvijas orientieristi uzsver, ka maksa īpaši skaršot Gaujas Nacionālo parku, kas ir orientieristu viens no iecienītākajiem apvidiem. Tieši Gaujas senlejā vēsturiski izveidojušies Latvijas lielākie orientēšanās sporta centri. Siguldas, Cēsu, Valmieras orientēšanās klubu rīkotie seriāli ir visapmeklētākie, tajos ik nedēļu darbadienu vakaros sacensībās piedaloties vairāk nekā 150 orientieristu. Federācijas ieskatā šie orientēšanās seriāli nav komercpasākums, to organizatori negūst peļņu, bet ar dalības maksu, kas ir no diviem līdz septiņiem eiro personai, tiek segtas sacensību organizatoriskās izmaksas.
Katra pasākuma rīkošana kaut ko maksā, tāpat kā piedalīšanās. Un atkal stāsts par vienu eiro. Bet jebkuri izdevumi vislabāk redzami salīdzinājumā. Cik dabas draugi gatavi maksāt par autostāvvietu, kas atrodas vistuvāk izraudzītajam apskates objektam?
Vai eiro dabai ir daudz prasīts? Un ne jau visā Latvijā.
Komentāri