Brīvdienās sociālajos tīklos un arī televīzijā izskanēja baisa ziņa par radījumu (un atļaušos lietot tieši šo vārdu, jo īsti par cilvēku tādu nosaukt nav iespējams), kurš no braucoša auto šauj uz stirnu baru. Video redzētais kārtējo reizi liek pārdomāt, kādā sabiedrībā dzīvojam? Ko tad, ja, piemēram, lauka vidū aiz dzīvnieku bara būtu skrējis kāds bērns, ko šāvējs ar primitīvajām smadzenēm nebūtu pamanījis? Pieļauju, par ne visiem šādiem un līdzīgiem gadījumiem nereti neuzzinām, nešausmināmies, nesaucam pie atbildības, jo ceļā netrāpās neviens, kas var uzfilmēt vai nobildēt.
No domas vien, ka kāds indivīds pārvietojas pa ceļiem ar pielādētu ieroci automašīnas salonā, gatavs jebkurā brīdī ar to izšaut no loga, ir baismīga. Un vēl dzirdam izsmejošos komentārus par “demokrātiskajiem rietumiem” un šaušanas gadījumiem Aizokeānijā, gudri prātuļojot, ka pie mums jau tādi trakumi nenotiek. Gandarījums vismaz, ka šim gadījumam nu uzmanību pievērsis arī Valsts prezidents. Jācer, ka tas patiesi mudinās atbildīgās iestādes atbilstoši rīkoties un pietiekami bargi sodīt šādu (vai šādus) neprātīgus šāvējus.
Lielā vilšanās nāca tad, kad palūkoju, ko ļaudis raksta pie šīs ziņas interneta vietnēs. Lai arī pa kādam nosodošam komentāram ir, divas trešdaļas lielāku sašutumu pauž par to, ka kāds visu filmējis, turklāt “ne pietiekami labi”, stirnas tāpat vajag izšaut un “vai tad kāds vispār ir apstiprinājis, ka kāds no zvēriem patiešām arī ir beigts”. Tiešām – kādā sabiedrībā dzīvojam?
Ap Pirmās Adventes laiku sociālajos tīklos arī bija lasāmi vairāki ieraksti no dažādām Latvijas vietām par to, ka mežā atrasti pamesti kucēni vai, piemēram, Rēzeknē pie nomaļāka veikala atkritumu tvertnes izmesti tikko dzimuši kaķēni, no kuriem izglābt izdevās vien dažus – pārējie nosala. Tad Valkas pusē mežkopji uzgāja beigto, acīmredzami no cilvēka necilvēka rokas mirušo brūno lāci. Nesen avīzei rakstīju par Evolūcijas dienu un Darvina teoriju, bet, redzot tādus sižetus, lasot tādas pārdomas, nemaz nerunājot par citiem šausminošiem notikumiem pasaulē, jābrīnās, vai tiešām to par evolūciju vispār var saukt. Nudien, gribētos piedzīvot tādu dienu, par ko savulaik dziedāja Džons Lenons, ka varētu no rīta pamosties un zināt, ka dzīvojam mierīgā, drošā, harmoniskā pasaulē, ko no viena līdz otram galam nebendē cilvēka destruktīvā rīcība.
Komentāri