“Joprojām drūms. No mākoņiem var pat smidzināt… Kļūst nedaudz siltāks, temperatūra celsies līdz piektdienai,” tās ir iepriekšējo divu dienu ziņas no meteo portāla. Nu var teikt, patiesas, pārbaudītas dzīvē.
Par laikapstākļiem katru dienu var dzirdēt gana pretrunīgas prognozes. Bet ar tām ir arī viens liels labums: ja man vienalga – līst vai spīd saule-, pagaidīšu un patiesību redzēšu pa logu.
Šis gads noteikti vēsturē ieies ar visā Latvijā aktuālo vēja parku plānu, spriedzi starp iecerēm, nezināmo, saklausīto, saprasto, prognozēto. Ik dienu kāds raksta, informē, klāsta par enerģētisko neatkarību, ka no tās atkarīga arī valsts pastāvēšana, kāds skaidro par pašpietiekamību, kaitējumu videi, dabai un cilvēkiem, nolaupīto nākotni. Paklausies vienu, ne ko pielikt, ne atņemt, paklausies otrā – saproti, viss tā arī ir, kā stāsta. Un tad kāds paziņa jautā: “Vai esi par vai pret vēja parkiem?” Atbildēt, ka nezinu, esmu par dumju, lai nepiekristu kādiem argumentiem no abām pusēm, nevar, jo negribu nostāties par vai pret kādu. Tad nu gluži kā pašvaldībai, kad nākas locīties par aktuāliem jautājumiem, arī šaubīgajam iedzīvotājam jāizvēlas tas pats ceļš. Tikai tā priekšrocība, ka, veidojot savu viedokli vai pārliecību, nav pašsaprotami jāpieņem, ka tā ir valsts un Eiropas Savienības politika, ka likumi, noteikumi un nākotnes vīzija stāv pāri visam.
Domā, cik gribi, aizvien vēl esi neizcirstā mežā. Un koku galotnēs šūpojas zinātniski pētījumi svešās mēlēs, latviskoti un nelatviskoti, par ko ar ko jārēķinās, ja šajā mežā griezīsies 21. gadsimta vēja dzirnavas. Aina drūma kā laikapstākļi trešdien. Varu neticēt, bet kāpēc ne? Vai tāpēc, ka ir arī pretējs viedoklis? Vai ir kāds, kurš spēj salikt kopā pretējo un tikt pie vidējā, pie pelēkā, kas ir starp melno un balto? Protams, tam vajadzīga gudrība. Un zināms taču, ka sabiedrība vairāk sadzird to, kurš skaļāks. Viņu atsēdināt var ne tikai vēsi pateiktais, ka nav, ko melst muļķības, ka pagaidām pētījumu nav, bet tiešs, vienkāršs skaidrojums.
Saka jau, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, vēl arī, ka tā ir tur ārā. Vai tas nav arī par vēja stabiem? Lūk, ko var atrast viszinē gūglē: “Pirmie mēģinājumi izmantot vēja enerģiju elektroenerģijas ražošanai aizsākās 19. gadsimta beigās. Par vienu no pirmajiem funkcionējošajiem vēja ģeneratoriem tiek uzskatīta skandināvu izcelsmes izgudrotāja Pāla la Kūra 1891. gadā Dānijā uzbūvētā 22,8 kW stacija.
20. gadsimta pirmajā pusē vēja ģeneratori tika izmantoti galvenokārt attālos reģionos bez piekļuves centralizētajam elektrotīklam. Par pirmo vēja parku mūsdienu izpratnē tiek uzskatīts 1980. gadā Kalifornijā (ASV) uzstādītais vēja ģeneratoru komplekss, kurā darbojās vairākas iekārtas vienotā sistēmā. Šāda modeļa attīstība kļuva iespējama, pateicoties tehnoloģiskajam progresam, pieaugošai interesei par atjaunojamiem energoresursiem un valsts atbalsta programmām. 1990. un 2000. gados vēja parku būvniecība strauji attīstījās Eiropā, īpaši Dānijā, Vācijā un Spānijā, kā arī citviet pasaulē. Šajā laikā parādījās arī pirmie jūras vēja parki, kas izmanto vēja potenciālu piekrastes ūdeņos. Pirmo šāda veida parku – Vindbiju Dānijā – atklāja 1991. gadā.”
30 gadus vēja enerģijas ražošana ir līdzās cilvēkiem, un nav pētījumu, vai tās darbība ietekmē vēju, zemi, vidi, dzīvo un nedzīvo dabu. Nu ja, zinātne nevienā valstī nepeldas naudā. Bet, ja zaļais kurss ir Eiropas politika un cilvēks, viņa vajadzības pirmajā vietā, tad kā var būt tā, ka valsts līmenī kā valsts finansēts pasūtījums netiek pētīta vēja ieguves ietekme, netiek prognozēts, kāds būs iespaids uz veselību pēc gadiem. Jā, to dara dažādi institūti, bet, pirms iedziļināties viņu pētījumos, jāpaskatās, kurš tos finansējis.
Tiek prognozēts, ka gaisa temperatūra celsies līdz piektdienai. Bet sabiedrības noskaņojums uzkarst. Katrs ugunskurā piemet kādu uzliesmojošu kurināmo, dzirksteles skrien gaisā… Skaists skats, bet ko dabā atstāj katra dzirkstelīte? Zinātnieki taču nevar visu noklusēt.
Komentāri