Vaira Vīķe-Freiberga, pēdējo reizi kāpjot Saeimas tribīnē kā Valsts prezidente, izteica vairākus secinājumus, kas būtu ieklausīšanās vērti. Runa kārtējo reizi sacēla vētru politikas ūdens glāzē, kurā jau tā valdības saliņa atrodas satricinājumu gaidās.
Prezidente, atskatoties uz notikušo, īpaši izcēla steidzamības kārtā pieņemtos drošības likumu grozījumus, kas izraisīja plašu rezonansi, un strikti norādīja: “Ļoti ceru, ka mans solis un tautas savāktie paraksti būs tikuši saklausīti kā brīdinājuma zvani un ka ar tiem vien pietiks, lai nevienam nerastos doma šos atsauktos likumu grozījumus pēc manas aiziešanas atkal atdzīvināt.”
Domāju, ka runa bija ne tikai par grozījumiem vien, bet par principu kā tādu – prezidente lika saprast, ka politiķi nedrīkst rīkoties, personīgu, neskaidru mērķu vadīti, domājot, ka tas netiks pamanīts un nevienam nepietiks dūšas un zināšanu, kā procesu apturēt.
Runā izteiktā frāze par Damokla zobenu, kas karājas virs vairāku politiķu galvām, jau kļuvusi par vienu no biežāk izmantotajām, frāzē raksturojot situāciju politikā. Interesanti bija vērot politiķu reakciju uz prezidentes teikto par deputātiem un partijām, kuras ilgstoši tiek uzpirktas. Prezidente turklāt arī vērsās pie prokuratūras ar aicinājumu aktivizēt izmeklēšanu. Daži izlikās neko nesaprotam, citi piekrita teiktajam, bet uztraukums politiķu sejās bija.
Lai gan būtisks, tomēr ideālistisks bija prezidentes aicinājums partijām kritiski izvērtēt savu darbību, finansētājus, kā arī biedru rindas. Laikā, kad lielākā sabiedrības daļa nevēlas iesaistīties politikā, partijas diez vai vēlēsies zaudēt biedru skaitu, izslēdzot no tās “sliktos”, turklāt diez vai ar korupciju ir saistīti partijas ierindas biedri. Tāpat arī partiju finansēšana ir slidens jautājums, jo partijas, protams, vēlas iegūt pēc iespējas lielākus līdzekļus, bet finansētāji savukārt par to vēlas kaut ko saņemt pretī. Dabiski, tai pašā laikā nedrīkst būt tā, ka politiķi kļūst par robotiem, kuri izpilda finansētāju vēlmes, no kā valsts un sabiedrība labumu negūst, aizvien vairāk grimst problēmās un neatrisinātos jautājumos.
Lai gan kopumā prezidente sadarbību ar parlamentu vērtēja kā veiksmīgu, tomēr politiķi bija izpelnījušies ne vienu vien skarbu vārdu. Tādēļ vēlreiz jāatzīst, ka priekšrocības ir no partijām neatkarīgam prezidentam, jo šādā gadījumā daudz mazāka ir iespēja, ka valsts galva tiks pakļauts politiskam spiedienam un ietekmēts. Vismaz par V.Vīķi-Freibergu domāju, ka tā var teikt, jo kritiku izpelnījušās ir gan opozīcijas, gan pozīcijas partijas.
Komentāri