Šodien pasaulē atzīmē dienu, kas mums Latvijā kļuvusi īpaši nozīmīga. Tā ir Pasaules Civilās aizsardzības diena.
Noteikti lielai daļai ļaužu vārdu salikums “civilā aizsardzība” no padomju laikiem aizvien asociējas ar kodolkara draudiem, bumbu patvertnēm un prasmi pareizi uzvilkt gāzmasku. Šodien, 21.gadsimtā, civilā aizsardzība ir gan organizatorisku, inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, gan izglītojošu un zinātnisku pasākumu kopums, kuru īsteno, lai nodrošinātu reaģēšanu katastrofu gadījumos vai pastāvot katastrofas draudiem, kā arī atbalstītu valsts aizsardzības sistēmas vajadzības, ja noticis militārs iebrukums vai sācies karš.
Pēdējos pāris gados daudz tiek runāts, domāts, prātots, ko mums nozīmē visiem labi zināmā situācija pie Eiropas Savienības robežas, pavisam netālu arī no Latvijas. Es pati no ārvalstu draugiem bieži dzirdu bažīgas atziņas un jautājumus, vai patiesi neplānoju ar ģimeni doties prom – uz kādu “drošāku” pasaules malu. Tajā pašā laikā šepat arvien dzirdam mierinošus apgalvojumus, ka mēs jau esam NATO, mums nekas baismīgs nedraud. “Latvijai patlaban nav militāru draudu, taču laika gaitā situācija vienmēr var mainīties,” tā pirms pāris dienām pēc tikšanās ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu paziņoja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Ar to viņš atsaucās uz atvaļinātā ASV armijas ģenerālleitnanta Bena Hodžesa, kurš savulaik bija ASV armijas vienību Eiropā komandieris, sacīto, ka “Krievijas uzbrukuma gadījumā Lietuvai ir jābūt gatavai pašai aizstāvēties vismaz divas nedēļas”. Taujāts, cik precīzas ir tādas prognozes attiecībā uz citām Baltijas valstīm, Rinkēvičs uzsvēra, ka ir lietas, par kurām īpašu domstarpību ar militārajiem ekspertiem nav – jebkurai NATO dalībvalstij ir jābūt spējīgai sevi aizstāvēt no pirmās minūtes.
“Pašvaldību civilās aizsardzības plāni ir gatavoti miera laika katastrofām, kara situācijām gatavi neesam,” tā pērn pavasarī atzina Latvijas Pašvaldību savienība. Kad sākās “Covid-19” pandēmija un vēlāk arī karš Ukrainā, daudz informācijas izskanēja, kā sagatavot “krīzes somu ar visu nepieciešamo izdzīvošanai gadījumā, ja notiku kaut kas tāds, kas apstādinātu tik ierasto, pierasto un normālo dzīves ritējumu. Pēdējā laikā par krīzes situāciju scenārijiem tiek runāts arvien mazāk. Skaidrs, ka cilvēki ir noguruši no kara, no sliktajām ziņām, no bailēm un neziņas, visvairāk jau – no milzīgā informācijas apjoma, kas veļas pāri ik mirkli un lielākoties jau nemaz nav tāds, kas omu uzlabotu vai saspringtos nervus nomierinātu. Un tomēr. Daudzās lielās valstis vedina domāt, ka vairs nedzīvojam nemaz tik drošā pasaulē, vairs neviens mums īsti nedod garantiju, ka arī rīt, pēc mēneša vai gada dzīvosim tikpat mierpilni. Tāpēc lieku reizi nenāk par ļaunu arī palūkot, ko tad nozīmē šī 1.marta atzīmējamā diena – tā teikt, praktiskās zināšanas nevienam nekad nav nākušas par sliktu.
Pasaules Civilās aizsardzības dienai ir milzīga nozīme, jo tā palīdz palielināt izpratni par gatavības ārkārtas situācijām nozīmi un civilās aizsardzības organizāciju būtisko lomu kopienu aizsardzībā un ārkārtas situāciju ietekmes mazināšanā. Tālāk ir minēti daži galvenie iemesli, kāpēc šis ikgadējais pasākums ir tik svarīgs. Pasaules Civilās aizsardzības dienas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta vidū, kad pasaulē notika straujas tehnoloģiskas, sociālas un politiskas pārmaiņas. Aukstā kara rašanās un kodolieroču attīstība šajā periodā radīja nopietnas bažas par cilvēku drošību visā pasaulē. Reaģējot uz šīm bažām, Apvienoto Nāciju Organizācija 1950. gadā izveidoja ICDO kā specializētu aģentūru, kuras mērķis ir veicināt un koordinēt civilās aizsardzības centienus visā pasaulē. ICDO galvenā mītne atrodas Ženēvā, Šveicē.
Komentāri