Šonedēļ palika 34 gadi kopš pasauli pāršalca Baltijas Atmodas laika akcija “Baltijas ceļš”. Nav nekāds apaļš jubilejas skaitlis, un laikam jau tāpēc notikums vien formāli izskanēja medijos un tika atminēts dažviet. Nav iespiedies atmiņā, nešķiet svarīgs? Esam noguruši no svinēšanas? “Baltijas ceļa” gadadiena noteikti nav sērīgs atceres pasākums, kādu gadu garumā ir daudz un kuros mākam sanākt kopā. “Baltijas ceļš” ir svinams. Ar lepnumu par sevi, savu uzdrošināšanos, vienotības spēju darīt kopā ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, un arī ar atgādinājumu par brīvību. Un brīvība nav jāatceras, tā jāsvin.
Šodien pasaulē brīvības vārdam ir cits svars. Ukrainā brīvības karogs mirkst asinīs.
“Baltijas ceļa” mērķis bija pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību Baltijas valstu nelikumīgajai pievienošanai PSRS. Tas arī bija atgādinājums par starptautiskajām tiesībām, kuras nebija pašsaprotamas Maskavai, uz kurām lielvalsts priekšā acis pievēra Rietumi. Vai Ukrainas cīņu par neatkarību, brīvību šodien saprot visa pasaule?
Bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns medijos atgādina, ka “Baltijas ceļa” uzdevums bija parādīt rietumvalstu vadītājiem, ka starptautiski noziegumi nevar tikt aizmirsti un palikt neizlaboti. Viņš arī atsaucies jau 20. gadsimta pirmajā pusē politiķa un filozofa Ričarda Kudenhova – Kalergi teikto, ka, kamēr netiks ievēroti taisnīguma principi pret kaut vienu vismazāko valsti, Eiropā būs kari. Toreiz, pirms 34 gadiem, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas atvēra acis Eiropai – gribam būt savā brīvā valstī, nav kādai lielvalstij tiesības mums to atņemt.
Ir diezgan populāri runāt un atsaukties uz gara spēku, dziesmu iedvesmojošo varu, bet vispirms vajadzīga pašapziņa un vēlme iestāties, aizstāvēt brīvību. Un pirms 34 gadiem daudziem to, kas nekad nav piedzīvota, par ko dzirdēts tikai vecvecāku stāstos. Kas šodien ir brīvība? Mums katram.
Dzīvojam ikdienas rutīnā. Darbs, atpūta, svētki, ķibeles – ritenis, no kura pat negribas izrauties, jo tā ir gana labi. Rītdiena atnāks pati, tad jau redzēs, kā būs. Vakardiena lai paliek vēsturniekiem, vēstures un mācību grāmatām. Bet šodien tā vēl ir dzīvā vakardiena, kad katram savas, lai arī tik līdzīgas, stāstāmas atmiņas. Brīvība nedrīkst būt atmiņas, tai vienmēr jābūt šodienai. Un brīvība ir jāsvin. Tas mums jāmācās.
Gods kaimiņiem valmieriešiem. Viņiem Ķoņu pagastā dzīva ir tradīcija – “Baltijas ceļa” dienā veidot ziedu paklāju, tiek rīkots igauņu un latviešu grupu koncerts. Tad visi brauc uz Lilli – Unguriņu robežpunktu, kur svin kopā ar igauņiem. Kauguru pagastā ugunskurs, dziedāšana, kopābūšana.
Toreiz, pirms 34 gadiem, “Baltijas ceļš” vijās cauri Cēsu novadam. Vai tas vien jau nav vērienīgs fakts? Rokās sadevās cilvēki ne tikai no mūsu puses, sabrauca arī no attālām vietām. Var pajautāt jaunajai paaudzei, ko tā, bez frāžainiem teikumiem, zina par “Baltijas ceļu” savā pagastā, novadā. Varbūt tomēr nejautāt, jo atbildes var pārsteigt. Vien der ielāgot, ka laikā, kad kaimiņos ir karš, savas valsts vēstures zināšana ir jo īpaši svarīga gan valsts drošības, vērtību un nācijas identitātes stiprināšanā.
D.Īvāns atgādinājis, ka jebkurai netaisnībai pienāk gals un jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība. “Baltijas ceļš” darīja galu netaisnībai un meliem. Tas bija pārliecinātu, brīvību alkstošu cilvēku upe, kas plūda uz brīvību. Mēs esam brīvībā.
Komentāri