Pēdējā mēnesī laikapstākļi ir kļuvuši par vienu no aktuālākajām sarunu tēmām. Vienu dienu neciešams karstums, nākamo – nebeidzams lietus. Vai tas ir normāli? Kādam tas atgādina iepriekšējos gadus, cits domā, ka tādas galējības ir pavisam neparastas. Taču, šķiet, ne jau paši laikapstākļi izraisa tik lielu satraukumu, drīzāk tas, kā mēs par tiem uzzinām un runājam.
Atverot sociālos medijus, aizvien biežāk redzu dažādus brīdinājumus: oranžais, sarkanais, spēcīgas lietusgāzes, pērkona negaiss, brāzmaini vēji. Ja telefonā ir uzstādīta 112 lietotne, paziņojumi nāk arī tajā. Un tagad vēl jaunā šūnu apraides sistēma, kas ar skaļu signālu brīdina par bīstamām situācijām.
Protams, tā ir jauna sistēma – viens brīdinājumu saņem, otrs ne. Vienam novecojusi ierīce vai kāda kļūda, platformu nesadarbošanās. Bet kopumā es esmu to cilvēku pusē, kuri uzskata – šāda brīdināšanas sistēma ir vajadzīga. Ja vien tā ir pienācīgi sakārtota un pielāgota.
Tomēr pēdējā laikā aizdomājos, vai brīdinājumu nav kļuvis par daudz. Nav runa par šūnu apraidi vien, bet kopumā – arī sociālie mediji, ziņu portāli rada sajūtu, ka katra diena ir potenciāla katastrofa. Tas rada nemieru, piemēram es no pagalma novācu krēslus, nostiprināju nojumi, uzlādēju viedierīces. Es biju gatava vētrai. Un tad… nolīst tikai pāris piļu.
Atceros dienu, kad Cēsīs atskanēja šūnu apraides vēsts un bija izsludināts sarkanais brīdinājums. Steigā gatavoju ēst (ja nu pazūd elektrība), uzlādēju visas ierīces, sakārtoju pagalmu. Ģimenes kopīgajā čatā liku informāciju no atbildīgajām iestādēm. Informēju draugus, jo zināju, ka viņi ir ceļā uz Cēsīm. Domāju, kur drošībā atstāt mašīnu. Es biju patiesā stresā. Taču realitātē nekas nenotika, bija vien neliels lietus. Taču dažas dienas iepriekš, bez jebkādiem brīdinājumiem, laikapstākļi bija krietni dramatiskāki.
Es zinu – ir jāpateicas, ka nekas slikts nenotika. Ir jāsaprot, ka laikapstākļi ir neparedzami un prognozēt tos ar absolūtu precizitāti nav iespējams. Bet tas nemaina faktu – šie pastāvīgie brīdinājumi rada spriedzi. Katrs skaļš signāls vai paziņojums liek dzīvot gaidās, ka tūlīt sāksies negaiss, plūdi vai cita nelaime.
Un tad gribas uzdot jautājumu: vai mēs vienkārši esam kļuvuši jūtīgāki? Vai varbūt informācijas pārbagātība liek mums uztvert laikapstākļus par lielākiem draudiem, nekā tie patiesībā ir? Iespējams, tā ir šodienas sabiedrības iezīme – mēs gribam būt sagatavoti katram scenārijam.
Pieļauju, saistībā ar brīdinājumiem darbojas princips: vienalga, kā darīsi, vienmēr būs slikti. Ja brīdinājumu nav – cilvēki pārmet, ka netika informēti. Ja brīdinājumu ir daudz – cilvēki sūdzas. Es mēģinu atrast līdzsvaru starp šīs informācijas uzņemšanu un nepieciešamību reaģēt. Likās, ka diezgan kritiski spēju izvērtēt informāciju, tomēr ir tēmas, par kurām ziņas uztveru asāk.
Acīmredzot katram pašam jāspēj sakārtot savas draudu prioritātes un attieksmi.
Komentāri