Cēsīs šodien notiek Latvijas motosezonas noslēguma pasākums, ko rīko Cēsu motoklubs “Vendi” kopā ar Siguldas klubu “Dzelzs ērglis”. Viena no pasākuma rīkotājām, motokluba “Vendi” pārstāve Dace Brakša atzīst, ka nedaudz satraukums ir, jo tādu atbildību cēsnieki uzņēmušies pirmo reizi.
D.Brakša Cēsīs pagaidām ir vienīgā sieviete motobraucēja, bet viņa izsaka cerību, ka atradīsies daiļā dzimuma pārstāves, kas to turpinās.
“Es braucu arī ar mašīnu, bet ja man prasītu, kas es esmu vairāk – autobraucēja vai motobraucēja – atzītos, ka sirdī esmu motocikliste. Tā ir mana stihija. Ja kādreiz nevarēšu braukt, gan jau tāds brīdis pienāks, man motocikla ļoti pietrūks.
Braukt ar motociklu – tas ir īpašs vilinājums. Automašīnas vadītājs atrodas noslēgtā karkasā, it kā norobežojies no visiem, uz motocikla cilvēks ir saskarē ar dabu. Pavasarī ir mēslu smaka, ievu smarža, vasarā – siens, labība, tu esi klātesošs visos dabas procesos. Arī ātrums nav vienaldzīgs – tas uzdzen adrenalīnu, pie tam pamatīgi. Uz ceļa ir visdažādākās situācijas, arī bīstamas. Kad jauki esi ticis cauri, uzreiz citādāk novērtē dzīvi, secinot, ka patiesībā nav nemaz tik slikti. Motocikls – tā ir sava veida atkarība.
Ko lai dara, ka man tā domāšana tāda vairāk tehniska, neesmu orientēta uz cakiņām un spicītēm. Ar motociklu esmu apmēram septiņus gadus. Vīrs toreiz uzsēdināja uz vecās emkas, trīs reizes pārjautājot, vai braukšu. Teicu – jā, mani no kalna kā iestūma, tā braucu joprojām. Tikai nu jau vairs ne ar emku. Kad sāku braukt, man prasīja, kādu motociklu gribu – čoperu vai baiku? Jautāju, kas ir kas, man paskaidroja – baiks, tas ir viņņņ – un prom, bet čopers iet – pukš, pukš, pukš. Atteicu, ka gribu pukš, pukš,” stāsta D. Brakša, piebilstot, ka tagad ģimenē viņiem esot trīs motocikli – viņai, vīram un vecākajam dēlam, bet tikai Dace aktīvi iesaistās motoklubā.
Motociklistu pasākumi asociējas ar vīriem ādas jakās un biksēs, viskiju, arī D. Brakšai ir atbilstošs ekipējums. Uz jautājumu, kā viņa jūtas šajā sabiedrībā, motobraucēja saka: “Ļoti labi, mani tur respektē. Nekad neesmu jutusies atstumta, esmu pieņemta Latvijas motociklistu sabiedrībā. Pie manis nāk un sveicinās gan Jānis Gaigals, kas ir kluba “Hermejs” un visas lielās asociācijas prezidents, gan “Vēja brāļu” Frīdis. Runājot par viskiju, kas tur ko slēpt, tas tur ir, bet vai tad Saeimas deputātiem vai ministriem sporta spēlēs nav viskija? Motoklubos galvenais, ka tur sapulcējas cilvēki ar kopīgām interesēm. Arī mūsu klubs “Vendi” sanāk katru piektdienu, kad pārrunājam, kurp braukt nedēļas nogalēs. Motociklistu pasākumi sezonas laikā notiek katru nedēļu, dažreiz pat vairāki vienlaikus. Ir pasākumi, uz kuriem braucam obligāti, uz citiem – izvēles kārtībā. Tā arī nolēmām, ka varētu sezonas noslēgumu sarīkot Cēsīs. Grūtākais bija sameklēt sponsorus, bet izrādījās, ka Cēsu uzņēmēji un arī privātpersonas bija ļoti atsaucīgi.
Parasti uz šādiem pasākumiem sabrauc visas Latvijas klubi, aptuveni pusotrs tūkstotis motociklu. Sākumā būs brauciens no Siguldas uz Cēsīm, tad pāris stundas pilsētas stadionā cēsnieki varēs aplūkot braucamos, būs dažādas aktivitātes, bet noslēgums būs Cīrulīšos. Saprotu, ka šis pasākums būs zināms pārbaudījums tur dzīvojošajiem, jo būs motoru rēkoņa, skaļa un pasmaga mūzika. Jau iepriekš atvainojamies visiem, kuriem ir pretenzijas pret motocikliem, kurus šis braucamais besī laukā. Tā ir specifiska skaņa. Motociklisti, klausoties motocikla radītajā troksnī, kaifo par šo dziesmu, bet citiem tas traucē. Vēlreiz atvainojamies, it īpaši vecļaudīm, kuriem tas vakars un nakts nebūs viegla,” saka D.Brakša.
Komentāri