Savā mūžā esmu spiedis roku dažādiem ārvalstu politiskajiem līderiem. Viņu vidū Igaunijas Republikas Prezidenti L.Meri, A.Rītels, ASV Prezidents B.Klintons, Lietuvas Republikas Prezidents A.Brazausks. Ar nožēlu jāatzīst, ka viņu vidū nav Borisa Jeļcina. Vakar pienāca ziņa par viņa nāvi.
Kurš no „perestroikas” gadu laikabiedriem gan neatceras toreizējās Krievijas Federācijas līderi Borisu Jeļcinu? Kurš gan, sēžot pie barikāžu laika ugunskuriem Rīgā, ar kāri neķēra katru viņa vārdu, katru viņa paziņojumu? Kurš gan aizmirsis, ka tieši viņš paziņoja, ka Krievija atzīst Baltijas valstu neatkarību?
Viņa nāve atnesusi tukšumu. Bet vai tas sācies tagad? Tas sākās brīdī, kad viņš visai dramatiskā veidā atstāja prezidenta amatu, to nododams profesionāla čekista V.Putina rokās. Nebija pēcteča! Diemžēl šī kļūda vairs nav labojama. Krievija sākusi atgriezties savās mūžsenajās impēriskajās tradīcijās. Un B.Jeļcins, kuru tikai pirms gada sastapām Latvijā, vairs nelīdzinājās tam, kuru redzējām Maskavā uz tanka 1991.gadā. Radās iespaids, ka arī viņu, kaut daļēji, spieda pie zemes mūsdienu Krievijas dzīves īstenība.
Krievijai 20.gs. nav veicies ar saviem, vārda tiešajā nozīmē, patiešām dižajiem politiskajiem līderiem. Mēs visi zinām dažus vārdus: Ļeņins… Staļins… Brežņevs… Nesmīdināsim sevi un citus! Viņu “darba” galarezultāts- PSRS sabrukums. Bet vai tad nebija patiešām Lielo politiķu šā vārda labākajā nozīmē? Bija taču arī tādi. Kāds bijis viņu liktenis?
20.gs. sākums. Cara Krievijas laiks. Krievijas Impērijas bīdītājs industriālajā pasaulē, tās finanšu sakārtotājs un naudas reformas veidotājs grāfs S.Vite – atlaists. Dažus gadus vēlāk Krievijas izrāvējs moderno agrāro attiecību pasaulē P.Stolipins – nošauts atentātā. Īsā demokrātijas perioda 1917.g. veidotājs premjers A.Kerenskis – padzīts trimdā.
Padomju laikā pirmais nopietnais valsts pārvaldes reformētājs Ņ.Hruščovs – gāzts, „perestroikas” radītājs M.Gorbačovs ar atpakaļejošu datumu joprojām cītīgi apspļaudīts. Pirmais demokrātiskās Krievijas Prezidents B.Jeļcins miris sava veida aizmirstībā. Kurš gan pēdējos gados viņu atcerējās? Viens no spilgtākajiem post-Jeļcina Krievijas premjeriem M.Kasjanovs atkal gāzts izcilā čekista V.Putina prezidentūras laikā Krievijas Republikā.
Kas notiks tālāk? Vai tiešām turpinās valdīt slepeno dienestu ģēniji? Nav nekāda pamata apšaubīt viņu spējas profesionālajā jomā. Tomēr šādas metodes valsts pārvaldē agri vai vēlu būs īsta katastrofa.
Bet metīsim pie malas politiku. Šodien – sēras. Miris Krievijas Republikas pirmais Prezidents Boriss Nikolajevičs Jeļcins. Lai kā gan šobrīd, gan vēlāk vērtētu viņa darbību, šo titulu viņam nav iespējams atņemt. Miris cilvēks, kura paraksts uz Latvijas Republikas neatkarības atzīšanas dokumenta 1991.gada vasaras beigās atvēra LR atkārtotas valstiskās atzīšanas slūžas. Šis cilvēks, kaut daudzus gadus pēc savām slavas stundām, bija arī Cēsu pilsētas viesis. Miers viņam, un šodien domās esam kopā ar viņa tuviniekiem, kuriem liktenis bija lēmis dzīvot blakus tiešām izcilam 20.gs. izskaņas politiskajam darbiniekam!
Komentāri