Egons Bušs, bijušais Cēsu sanatorijas meža skolas direktors
Kaut gan skolā vairs nestrādāju, bet kā bijušais pedagogs ar 49 darba gadu pieredzi gribu izteikt savas domas par Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavoto likumprojektu ”Grozījumi Izglītības likumā”, kas paredz paplašināt pedagogu tiesības un palielināt arī skolēnu pienākumus. Par to, ka nepieciešama reforma, runāts jau sen, tagad likumprojektā rakstīts, ka bērnam būs atļauts, piemēram, slaucīt tāfeli un darīt vēl daudz citu darbu. Tomēr uzskatu, tā ir tāda vāvuļošana, jo likumā nav noteikts, kāds būs sods, ja bērns atteiksies pildīt uzticēto darba uzdevumu. Vajadzīga atbildība. Ja tās cilvēkam nav, viņš var arī uzticēto uzdevumu nepildīt. Tikai tad, kad bērns jau no mazotnes apzināsies, ka par nepildīto sekos atbildība un tiks iepazīts vārds sods, var sākt domāt par pienākuma apziņu. Tagad jau vairs vārdu “sods” pat nedrīkst pieminēt. Bērns paliek nesodīts, pat nosaucot skolotāju visrupjākajos vārdos, nedomājot, ka pienāktos atvainoties. Skolotājam saukt policiju? Bet ko tā iesāks? Uzskatu, ka arī policija šais jautājumos ir tik bezspēcīga kā zīdainis, kuram vēl nav izšķīlušies priekšējie zobi. Domāju, ja arī ”Grozījumus Izglītības likumā” pieņems, nekas nemainīsies, jo nervi skolotājiem tiks bojāti tā vai tā. Pirms gadiem trijiem, četriem kāda meitene no Siguldas, kura laiku bija pamācījusies Amerikā, žurnālā ”Skolotājs” rakstīja, ka tur katram skolēnam ir paredzēta atbildība …ja trīs dienas bez attaisnojoša iemesla būsi kavējis stundas, tad paredzēts sods, kas arī reāli jāizcieš – strādājot fizisku darbu. Kad pirms gadiem biju Zviedrijā, uzzināju, ka tur skolēniem, kuri rupji pārkāpuši disciplīnu, noteiktas stundas jāstrādā parkā, kopjot puķes un veicot citus darbus. Jāatceras, ka bezatbildībai, kas iesākas skolā, dzīvē aiziet līdzi. ”Druvā” lasīju, ka Cēsu tiesā darbā pieņemta vēl viena tiesnese. Jārēķinās, ja skolas laikā bērnos radusies bezatbildība turpināsies, tad rīt, parīt vajadzēs ņemt darbā vienu tiesnesi pēc otra.
Ikviens sods liek padomāt, vai atkal sagrēkot, izpelnoties sodu vēlreiz. Puikas pastrādā daudz dažādas palaidnības. Mēdz teikt, ka agrāk bērni tādi nebija. Kas par muldēšanu! Mācījos Rozulā. Arī mēs darījām tās pašas palaidnības, ko puikas dara tagad. Pēc kādas palaidnības tēvs ar mani nopietni parunāja istabā, kur stāv zirglietas. Tā man bija mācība visam mūžam. Ne velti zinām teicienu, ka tas, kurš bērnībā nav dabūjis pērienu, to dabūs no dzīves. Neatrast puiku, kurš bērnībā nebūtu izdarījis kādu palaidnību, taču jāatceras, ka arī tikai sodus vien bērns nedrīkst saņemt. Pat vislielāko palaidni jāprot uzlielīt, ja viņš izdarījis ko labu.
Lasu avīzēs, ka vaļā veras centri bērniem un jauniešiem, kur strādā arī psihologi. Tas viss ir labi, bet vai tie, kuriem centri domāti, tos apmeklēs? Sabiedrību satrauc, ka bērni tagad agri sāk smēķēt. Atceros, ka kādreiz Cēsu arodskolā pieķerts pīpējošs skolēns tika pielikts pie malkas sanešanas skolai. Grib panākt, ka Jūrmalā nedrīkstēs smēķēt. Vietā, kur gaisa pārpilnība! Bet skolās puikas pīpē uz katra soļa, bet atbildība par to viņiem netiek uzlikta. Nepieciešams izveidot institūciju, kas ar šiem pīpmaņiem, rupekļiem un huligāniem cīnītos. Piemēram, ASV skola ar policiju ir ļoti saistīta.
Jārēķinās, ka visatļautība aizies cilvēkam līdzi dzīvē. Ar šausmām lasām avīzēs un skatāmies televīzijā, ka atkal kāds ir nosists vai nevērības dēļ sadedzis ugunsgrēkā. Tas tāpēc, ka no bērnu dienām nav iemācīts, ko drīkst, ko ne.
Domāju, ka pa šiem brīvvalsts visatļautības gadiem esam tik tālu aizgājuši, ka skolēns skolotājam tieši arī pateiks, ka viņš uzlikto darbu nepildīs, jo vienkārši negrib to darīt. Kā skolotājs panāks vēlamo? Te morāli krustā gribu piesist bērnu tiesību aizstāvi Ingūnu Ēbelu. Tieši viņa ienesa debilismu pedagoģijā.
Pirms pāris gadiem man pamatīgi uzbrauca bērnu tiesību inspektores. Par bērnu izmantošanu skolas darbos. Šīm inspektorēm, kuras no pedagoģijas neko nesaprot, pateicu skarbus vārdus: ”Kā nepedagogi drīkst likt savas netīrās kājas uz pedagoģijas tīrā paklāja?” Toreiz smējos, ka arī es, neko nezinot no bērnu pieņemšanas dzemdībās, varētu iet uz slimnīcu un vecmātes pamācīt, kā to labāk darīt. Uzskatu, ka bērnu tiesību inspektori nedrīkst lemt pedagoģiskus jautājumus bez Izglītības ministrijas pārstāvja, bez pedagoga klātbūtnes.
”Grozījumos Izglītības likumā” būtu jāparedz punkts, kā sabalansēt pienākumu veikšanu, atbildību un arī sodu par uzticētā nepildīšanu. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri