Salīdzināt Latvijas situāciju ar likteņbiedrēm Lietuvu un Igauniju ir gadu desmitos ierasta mode. Bieži ar kaut ko esam sliktāki. Diemžēl arī tad, kad runājam par sociālo atstumtību.
Sociālā atstumtība Latvijā apdraud 369 tūkstošus cilvēku jeb 27,6% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem, Lietuvā tādā situācijā ir 410 tūkstoši cilvēku (20%) un Igaunijā – 178 tūkstoši cilvēku (18,9%). Tāda informācija izskanēja konferencē “Cilvēki sociālās atstumtības ēnā”, kas notika vasaras sākumā. Tajā eksperti sprieda, kā mūžizglītība un finanšu pratība spēs uzlabot viņu labklājību.
Vispirms laikam jāatgādina, ka sociālā atstumtība ir plašāks jēdziens nekā nabadzība. Sociāli atstumts cilvēks nesaņem vajadzīgos pakalpojumus un preces ne tikai tāpēc, ka trūkst naudas, bet arī tāpēc , ka tie dažādu apstākļu dēļ nav pieejami. Cilvēks nespēj īstenot savas tiesības un izmantot iespējas, to liedz, piemēram, vides nepieejamība, sabiedrības aizspriedumi, emocionālā un fiziskā vardarbība un citi faktori.
Valsts, tajā skaitā pašvaldību līmenī, uzdevums ir meklēt risinājumus, vadīt procesus, lai mazinātu šo parādību. Pārlūkojot piedāvājumus mācīties, iesaistīties kādās praktiskās nodarbībās, izmantot projektus, kas palīdz apgūt profesionālas iemaņas, šķiet, ir diezgan daudz iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Vietvaras uztur dienas centrus, kur iesaistīties un būt lietderīgam, valsts īsteno pasākumus, kas rosina uzņēmējus piedāvāt darbavietas. Droši vien ar to nepietiek, bet tomēr šis virziens attīstās.
Sliktāk, manuprāt, ir ar iespējām tiem, kas labklājības straumes malā palikuši kādu rakstura īpašību dēļ. Ir kautrīgie, ir neuzņēmīgie, ir tādi, kas vienkārši sevi novērtē pārāk zemu. Cilvēks ļaujas, nav cīnītājs, kaut varbūt vajadzētu nemaz ne lielu pamudinājumu un kādu uzsitienu uz pleca, sak, tu varēsi. Bet mēs lielākoties novēršamies, lai pats tiek galā, lai atbildību uzņemas sociālie darbinieki.
Kas tam pamatā? Mazliet laika trūkums un ikdienas stress, mazliet nevēlēšanās vai neuzdrošināšanās iejaukties cita dzīvē, mazliet… augstprātība.
Laipni pasveicināt ir viena lieta, bet gribēt redzēt, ka netālais kaimiņš, kādreizējais skolas biedrs vai cits pašu pagasta cilvēks vairs netiek galā ar savu dzīvi, pavisam kas cits. Nenolaidīšos taču līdz viņa līmenim – kaut kas tā vai citādi formulēts izskrien cauri mūsu sajūtām.
Manuprāt, arogance ir tā, kas visvairāk sašķeļ sabiedrību. Nokāpt puspakāpienu pretim tam, kurš nav atradis savu vietu, neļauties tikai savam burbulim un ieraudzīt citus. Vai tas arī nebūtu viens nozīmīgs pienesums atstumtības mazināšanā?
Komentāri