Es ļoti skaidri atceros 24. februāri pirms četriem gadiem. Biju Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Pirmo ieraudzīju man pazīstama fotogrāfa ierakstu feisbukā, kurā viņš vēstīja par Krievijas iebrukšanu Ukrainā. Lai arī zināju, ka Ruslana rakstītajam varu uzticēties, instinktīvi, naivā neticībā, metos meklēt šos notikumus apstiprinošu informāciju arī citviet, cerot, ka tā varētu nebūt taisnība. Diemžēl informācija par to patiešām bija. Daudz. Tobrīd tas likās tik traki un prātam neaptverami.
Tagad jau esam pieraduši, ka karš Ukrainā ir realitāte. Šajos gados Vaivaros uz rehabilitācijas kursiem katru reizi vairāku nedēļu garumā esmu atgriezusies daudzkārt. Pēc šīs reizes, kad tur piedzīvoju kara sākumu Ukrainā, ar katru apmeklējuma reizi arvien vairāk tur redzu ukraiņus, kuri Vaivaros rehabilitējas pēc savainojumiem karā. Viņi gan to dara citās nodaļās, tomēr ēdnīcā sēžam pie blakus galdiem, pārvietojamies ar tiem pašiem liftiem un baudām saulīti ārā uz netālajiem soliņiem.
“Bet karš nesākās 2022. gada 24. februārī. Tas sākās pirms 12 gadiem. Kad 2014. gada februāra nogalē Putins pieņēma lēmumu okupēt Krimu, krievu nacionālistu jau sen iekārotā pussala varēja izrādīties tikai pirmā teritorija, kuru viņš pakļaus Kremļa gribai. Ukrainā pēc Krievijai paklausīgā prezidenta Janukoviča gāšanas vēl nebija iedibināta kārtība, un varēja šķist, ka Pašcieņas revolūcija tikai padziļinās iekšējos politiskos konfliktus,” atgādina žurnāla “Ir” komentētājs Pauls Raudseps. Viņš uzsver: “2014. gadā Ukraina nebūtu varējusi izturēt pilna mēroga uzbrukumu. Kopš 2022. gada tā ir pierādījusi, ka 12 gadus ilgstošais karš Ukrainu pārveidojis gan par militāri, gan garīgi spēcīgu nāciju, kurai grūti atrast līdzīgu mūsdienu pasaulē.” Lasīju un domāju par tiem vīriem Vaivaru rehabilitācijas centra gaiteņos, kurus esmu neskaitāmas reizes redzējusi nepadodamies, atkal un atkal mēģinām iemācīties staigāt ar protēzēm karā norauto kāju vietā. Tās spiež, līdz asinīm uzberž jēlumus, bet viņi nepadodas un turpina. Atceros jaunu ukraiņu puisi, ar kuru vienā no rehabilitācijas reizēm man vairākkārt pārklājās laiki nodarbībām robottehnoloģiju zālē.
Kamēr es trenējos gaitas robotā, viņš blakus darbojās ar virtuālās realitātes rehabilitācijas uzdevumiem, mēģinot atgūt savainotajā rokā precīzi koordinētas kustības. Sākumā viņam galīgi nevedās speciālista uzdotie uzdevumi, bet ar katru dienu un jaunu nodarbību viss izdevās arvien labāk. Bija tik forši, pildot savus uzdevumus, ik pa brīdim uzmest aci spogulim, kur varēju redzēt viņu bērnišķīgi uzgavilējam, kad izdevās precīzi un veikli paveikt uzdoto. Vēl domāju par jauno sievieti ratiņkrēslā, kura, kā vēlāk dzirdēju no citiem, bija no Bučas. Noteikti taču atceramies, ar ko šī vieta kļuva “slavena”. Bučas slaktiņš (ukraiņu: Бучанська різанина) bija Krievijas Bruņoto spēku 2022. gada martā pastrādāti kara noziegumi Ukrainas pilsētā Bučā. Ukrainas varas iestādes ziņoja, ka nogalināti vairāk nekā 300 pilsētas iedzīvotāju. Šai jaunajai sievietei uzbrukumā bija norautas abas kājas.
Vienu dienu devos pabaudīt saulīti uz sava iemīļotā soliņa pie rehabilitācijas centra, kur blakus krāšņi lillā toņos ziedēja ledebūra rododendrs. Netālu no mana noskatītā soliņa savā ratiņkrēslā sauļojās arī šī jaunā sieviete. Kad tuvojos, viņa runāja pa telefonu. Gana skaļi, lai arī es dzirdētu. Turklāt krievu valodā, tātad sapratu sacīto. Tobrīd viņa teica: “Nekliedz! Es visu sapratu! Man norāva kājas, nevis galvu, es visu saprotu, ko tu saki!”
Tobrīd mani bija pārņēmis kaut kāds nīgrums par pašas veselību, bet šis viņas teikums kādam sarunu biedram lika uzreiz sapurināties. Aptvēru, ka man nav tiesību īdēt, ja viņa pēc visa pārdzīvotā spēj par to pajokot.
“Pagājuši četri gadi kopš pilna mēroga uzbrukuma sākuma. Cik ilgi karš turpināsies, neviens nevar pateikt. Viegli būtu ļauties pesimismam, nogurumam vai vienaldzībai. To nedrīkst. Ukraiņi nesalūzīs, un mums jāturpina viņus atbalstīt, cik vien spējam. Jo pienāks brīdis, kad Krievija šo bezjēdzīgo asins izliešanu vairs nespēs turpināt,” savā komentārā raksta Pauls Raudseps.
Un, jā, es viņam pilnīgi piekrītu. Ja viņi spēj to izturēt, mums arī jāspēj izturēt un atbalstīt! Atcerēties! Pierast nedrīkst!
Komentāri