, Skujenes pagasta padomes priekšsēdētājs, aptaujā ”Gada cilvēks” 2001. gadā ieguvis nomināciju ”Par skujeniešu rosināšanu līdzdarboties pagasta attīstībā”
– Šoreiz par pagasta attīstības problēmām savulaik man piešķirtās nominācijas aspektā.
Katra pagasta dzīvības artērijas ir ceļi. Prieks, ka normāli sakārtot ir izdevies apmēram 60 procentus pašvaldības ceļu. Līdz ar to pieaug gan pašvaldības, gan privātpersonu īpašumu vērtība. Iegūst gan skujenieši, gan tie citpuses ļaudis, kam pagastā ir īpašumi. Mūsu teritorija ir liela – vairāk nekā 180 kvadrātkilometru zemes, pārsvarā meži.
Pienākusi kārta rekonstruēt ceļu no Taurenes uz Bānūžiem. Tiks uzklāts pamatīgs grants segums. Skujenes centrā ieklās asfaltu, labiekārtos autostāvvietu.
Patīkami, ka Satiksmes ministrija iecerējusi asfaltēt Vidzemei būtiski svarīgu ceļu Mālpils – Nītaure – Skujene – Vecpiebalga. Cauri pagastam iet kādi 20 kilometri šī ceļa. Pagaidām pa šo ceļu nedēļas nogalē no Rīgas vienreiz iet autobuss, regulāras ikdienas autobusu satiksmes nav. Pēc asfaltēšanas, iespējams, uzlabosies autosatiksme cauri vairākiem mūsu rajona pagastiem. Pēc šīs maģistrāles asfaltēšanas tiks atslogota Vidzemes šoseja. Ainava ceļā no Vecpiebalgas cauri Skujenei un Nītaurei līdz Vidzemes šosejai ir ne mazāk gleznaina kā Vidzemes šosejas apkārtne posmā Bērzkrogs – Līgatne. Līdz ar to var izmainīties ne tikai autobraucēju, bet arī tūristu plūsmas ceļi mūsu rajonā.
Viena no pagasta pašvaldības galvenajām rūpēm ir par cilvēkiem, īpaši vecajiem ļaudīm. Pirms gadiem desmit, kad Dānijas veco ļaužu pansionātos runājām par vecļaudīm, es izteicos, ka Latvijā jau gan dzimtas (saimes) turas stingri kopā, īpaši laukos. Nu manas domas mainījušās. Nereti jaunie ar vecajiem cenšas dzīvot šķirti. Tāpēc izveidojām veco ļaužu pansiju, kur viņiem pavadīt mūža nogali. Tā ir brīva režīma, paši sevi apkopj, tomēr pašiem nav jārūpējas par malkas sagādi, ēkas uzturēšanu. Esam nopirkuši vēl vienu māju, tur iekārtosim īstu pansionātu saviem apkopjamajiem ļaudīm. Jau tagad zvana, kad tas sāks darboties. Drīz. Tuvinieki gatavi par dzīvi pansionātā piemaksāt, lai tikai vecie ir aprūpēti. Jaunie nereti strādā citās Latvijas vietās vai pat citās valstīs. Vecie palikuši vieni. Tikko nācās uzlauzt dzīvokli, kur vientuļu tanti atradām jau mirušu.
Dažkārt vecie ir iecirtīgi, negrib doties prom no savām mājām. Nesen nācās pa logu iekļūt mājā, kur nevarīga tante sabrukusi uz grīdas, un sniegt viņai ārsta palīdzību. Uz pansionātu doties? Tikai ne to.
Par ”Zvannieku” problēmām ”Druvā” jau rakstīts. Konflikts somāliešu dēļ pierims, bērnu patversme turpinās darboties. Nav pamata uzskatīt, ka mājas īpašnieks Jānis Ezergailis traucē patversmes darbam. Viņš tikai pārliecināts, ka Latvija vēl ir tik trūcīga, ka te ar lielām pūlēm un sabiedrības turīgākās daļas līdzdalību var sniegt palīdzību tikai saviem trūcīgajiem, nelaimē palikušajiem bērniem. Ar citiem pasaules grūtdieņiem lai tiek galā turīgākās valstis.
Patīkami, ka pašlaik neviens skujenietis nav apcietinājumā. Pagastā reģistrēti 52 bezdarbnieki. Ir jau tādi cilvēki, kas pie regulāra darba nav pieraduši un ir gatavi samierināties ar iztikas minimumu. Tādi pastrādā gadījuma darbus un tad dienām nīkst. Pagastā trūkst strādājošo. Nav mehanizatoru. Nepietiek celtnieku, īpaši tie vajadzīgi guļbūvju sliešanai, arī apdares darbos. Nav, kas aizstāj zemniekus, kad tiem nākas uz kaut kurieni ilgāku laiku aizbraukt.
Iedzīvotāju skaits pagastā turpina samazināties. Ne tik sen bija pāri tūkstotim. Nu deklarēto ir pāri 800. Domāju, ka pasu sistēma bija piemērotāka, īpaši laukos tā vairāk cilvēkus disciplinēja, piesaistīja noteiktai dzīves un darba vietai. Protams, tai bija arī trūkumi, bet kur bez tiem.
Mums jau kopsaimniecības laikā divi pilsētnieki nopirka mājas, par ko mani toreiz stingri sauca pie atbildības. Bet abas mājas rīdzinieki saglāba, jo viņiem bija nauda. Ne viens vien tagad Skujenē dzīvojošais pilsētnieks pa vasaru brauc uz šejieni ar saviem vecākiem. Dažas ģimenes sākušas dzīvot pat ziemā. Rīgā un citās pilsētās dzīve kļūst arvien dārgāka, ar pensiju vien dzīvokļus uzturēt nav iespējams. Veidojas jaunas sadzīves attiecības. Un šie vecie ļaudis, daļa no viņiem ir bijušie laucinieki, Skujenē labi jūtas. Arī Kaspars Dimiters jau ir īsts skujenietis, uz Rīgu brauc tikai darba darīšanās.
Pašvaldības budžets ir apmēram 200 tūkstoši latu. To vēl papildinām ar savu saimniecisko darbību. Piedalāmies dažādos valsts un sabiedrisko organizāciju projektos.
Mūsu situāciju pasliktināja divas ugunsnelaimes – Sērmūkšu pamatskolā un estrādē. Abas atjaunojamas. Atjaunotā skola būs viena no skaistākajām Vidzemē.
Pagastā ir divas skolas. Skujenes pamatskolu pēc vienošanās aprūpē Kaives pašvaldība. Taču skolēnu trūkst. Skujenes skolā pašlaik to ir vairāk nekā Sērmūkšos. Starp abām skolām jāsaglabā labas attiecības. Tāpēc visādi pašlaik balstām mazāko – Sērmūkšu skolu. Un rūpējamies par sava pagasta bērniem, kuri mācās vidusskolās – Dzērbenē un Vecpiebalgā.
Droši vien Sērmūkšu skolā būs nepieciešami būtiski pārkārtojumi. Varbūt nāksies atjaunot internāta darbu, jo satiksme un bērnu izvadāšana kļūst arvien dārgāka. Pie skolas atjaunojam vēsturisku māju, tajā līdz ar dažiem pakalpojumiem būs trenažieru zāle jauniešiem, varēs veidot tādu kā jauniešu klubu, otrajā stāvā telpa naktsmītnēm ar 25 vietām. Ja būs nepieciešams, te varēs iekārtot skolas internātu.
Vecajā pasta mājā veidosim skolotāju dzīvokļus. Viņu paaudzes mainās, nāk jauni pedagogi, jādomā, kur viņi dzīvos.
Kā dzīvoju pats? Esmu skujenietis kopš 1968. gada. Šķiet, esmu iedzīvojies, neesmu no klaiņotājiem. Ar dzīvesbiedri Ainu esam izaudzinājuši sešus bērnus. Pieci no viņiem jau pasaulē, pie mums palikusi jaunākā meita Laura, kura mācās Sērmūkšu pamatskolā. Pašiem mums ir arī saimniecība, turam apmēram 50 liellopu. Līdz ar to abi ar sievu esam nodarbināti, neiztiekam bez palīgiem.
Skujene jau ir skaista vieta, taču saimniekošana te nav vienkārša, sarežģītāka nekā daudzviet citur Latvijā. Atrodamies tālu no tirgiem un pārstrādes uzņēmumiem. Pienu labprāt ņem pretī Drustu, Smiltenes, Rīgas, Valmieras sagādnieki. Taču cenas atšķirīgas. Lielie govju īpašnieki, kuri pienu nodod tonnām, saņem 16 – 17 santīmus, mazie, dažu desmitu litru piegādātāji – daudz mazāk. Attālumi lieli, transports dārgs. Īpaši sarežģīti ir sniegotās ziemās, kad ceļi jāuztur izbraucami. Un daža māja no citas vairāku, pat desmit kilometru attālumā.
Tomēr saimniekošana, kaut lēni, attīstās. Eiropas tehnoloģijas ļauj veidot apjomīgus ganāmpulkus. Taču visvairāk pagastā joprojām ir mazo ražotāju, kuri uztur savas ģimenes, dažreiz vēl atbalsta pilsētniekus. Šos izturīgos ļaudis vajadzētu atbrīvot no jebkuru nodokļu maksāšanas, drīzāk viņiem vēl jāpiemaksā, lai tikai turas laukos un tos nepamet.
Ar satraukumu gaidu administratīvo reformu. Tai noteikti būs arī labi rezultāti. Taču līdz šim jebkura saimniecību vai administratīvo teritoriju palielināšana novedusi pie sīko, nelielo centru atmiršanas. Pazūd skolas, cita infrastruktūra, projām dodas arī cilvēki. Baidos, ka šo-reiz būs līdzīgi un lauki paliks vēl tukšāki. Pierakstījis Verners Rudzītis
Komentāri