Katru ziemu Latvijā atkārtojas viens un tas pats scenārijs. Aukstums, apkures sezona un līdz ar to – ugunsgrēki dzīvojamajās mājās. Valsts institūciju brīdinājumi skan gadiem, taču statistika nemainās. Mājas deg, cilvēki iet bojā, un pēc kārtējās traģēdijas uz brīdi atceramies, ka krāsns nav rotaļlieta un elektriskais sildītājs nav drēbju žāvētājs.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta dati liecina, ka šīs ziemas sākums bijis īpaši smags. Jau pirmajās šī gada 18 dienās ugunsgrēkos gājuši bojā deviņi cilvēki, cietuši 36, no degošiem mājokļiem izglābti 78. Liela daļa nelaimju izcēlušās tieši apkures dēļ. Tās nav stihiskas katastrofas, bet paredzamas un atkārtotas kļūdas.
Viens no biežākajiem iemesliem ir sodrēju degšana dūmvados. Skursteņi netiek tīrīti gadiem, jo “vēl jau vilkme laba” vai “nekad nav bijis problēmu”. Taču sodrēju degšana nozīmē tūkstoš grādu karstumu, plaisas dūmvadā un uguni, kas nemanāmi ielavās ēkas koka konstrukcijās. Un, kamēr cilvēki saprot, kas notiek, izsauc ugunsdzēsējus, liesmas jau ir jumtā, iemesls bijis pavisam prozaisks – netīrīts skurstenis.
Otrs tipiskais risks ir pārkurināšana. Sals liels, māja veca, krāsns tiek kurināta vismaz pāris reižu dienā un tā pamatīgi. Rezultāts – sakarsušas sienas, bojāti pārsegumi un aizdegšanās, kas var notikt pat stundās pēc tam, kad uguns krāsnī jau izdzisusi. Tas ir klusais ugunsgrēks, kas sākas bez trokšņa un bez liesmām, bet beidzas ar nodegušu ēku.
Arvien biežāk ugunsgrēku cēlonis ir arī elektriskie sildītāji. Tie tiek izmantoti kā lēts un ērts risinājums, neņemot vērā elektroinstalācijas stāvokli, kontaktligzdu noslodzi vai citus elementārus drošības noteikumus. Drēbes uz sildītāja, vadi zem paklāja, bojātas ierīces – tas viss ir zināms, bet joprojām ikdienā pieņemts.
Jautājums nav tikai par zināšanu trūkumu. Informācijas netrūkst: brīdinājumi ir pieejami, ugunsdzēsēji runā, mediji raksta. Problēma ir attieksmē. Ieradums, pašpārliecinātība un vēlme ietaupīt dažus desmitus eiro šodien bieži izrādās svarīgāka par drošību rīt. Mēs dzīvojam ar pārliecību, ka “man jau nekas nenotiks”, līdz notiek.
Šeit slēpjas arī plašāks sociāls jautājums. Daļa sabiedrības dzīvo mājokļos, kuros droša apkure ir nevis izvēle, bet luksuss. Vecas krāsnis, nolietoti dūmvadi, nepiemērota elektroinstalācija – tā ir daudzu realitāte. Drošība maksā, un ne visi to var atļauties. Tajā pašā laikā valstiskā līmenī mēs bieži aprobežojamies ar aicinājumiem būt uzmanīgiem, nevis meklēt sistēmiskus risinājumus, kā palīdzēt uzlabot situāciju vecajos mājokļos.
Tomēr pirmām kārtām atbildība ir pašam mājokļa iemītniekam. Ugunsgrēki, kas izceļas apkures dēļ, nav likteņa triecieni. Tie ir pašu lēmumu rezultāts – tīrīt vai netīrīt skursteni, ievērot vai ignorēt noteikumus, ieguldīt drošībā vai cerēt uz veiksmi. Taču katrs šāds ugunsgrēks ir ne tikai nelaime konkrētai ģimenei, bet arī sabiedrības neveiksme.
Siltums mājās ir nepieciešamība, taču to nevajadzētu nodrošināt par nāves cenu. Kamēr drošības noteikumi tiks uztverti kā traucēklis, nevis minimums, kamēr pēc katras traģēdijas aprobežosimies ar līdzjūtības frāzēm, nevis secinājumiem, šī ziemas statistika atkārtosies. Jautājums nav par to, vai ugunsgrēki notiks, bet par to, cik ilgi mēs pieļausim, ka tie ir gandrīz vai norma.
Komentāri