Politologs Filips Rajevskis nesen kādā intervijā pieļāva, ka pašvaldību vēlēšanās, kas gaidāmas vasaras sākumā, deputātu kandidāti novados un pilsētās necentīsies akcentēt savu piederību noteiktam politiskam spēkam un priekšplānā būs personības, nevis partiju nosaukumi. Kā apstiprinājums politologa prognozei drīz manā e-pastā iekrita Rīgas mēra amata kandidāta Jura Pūces aicinājums izvēlēties – viņš vai Šlesers, citu variantu neesot! Tāds jancīgs skaistumkonkurss, kurā veroties te uz viena pretendenta apaļajiem, te uz otra sūri kantainajiem vaibstiem, jātiek skaidrībā, kuram uzticēt Rīgas atslēgas.
Protams, pārsteidza, ka gana pieredzējis politiķis Pūce steidz pie vēlētājiem ar tik izdomā pieticīgu piedāvājumu. Tā vietā, lai daiļi aprakstītu savus labos nodomus un spēju tos piepildīt, mālē līdzjūtību raisošu ainu, kurā raibu spalvu naktsputns metas nevienlīdzīgā cīņā ar buldozeru. Sanāk tāds uzskates materiāls līdzatkarības psiholoģisko mehānismu pētniekiem, ne nopietna politiķa pieteikums.
Rīgas atslēgu turētāju ietekme sniedzas tālu aiz galvaspilsētas robežām, tāpēc stumdīšanās un elkoņu bakstīšana otra pakrūtē, lai tiktu pie labākas starta pozīcijas skrējienam uz mēra krēslu, jau iet pilnā sparā. Un kandidāti, lai nogādātu savu prieka vēsti – visiem viss būs, pilīs un būdiņās -, politiskas debates vietā piedāvā izklaidi. Davaj izplūcamies! Pašiem nebūs jāiespringst, mēģinot apjaust un formulēt jēdzīgus pilsētas attīstības scenārijus, un arī publikai ( vēlētājiem) būs jautrāk. Paņems aliņu un skatīsies, kā Juris Aināram vai Vilnis Oļegam sadod….
Skolotājs un politiķis Jānis Endele intervijā šodienas “Druvā” atzīst, ka politikas kvalitātes lejupslīde Latvijā ir pamanāma. Ja debašu par idejām, mērķiem un ceļiem to sasniegšanai vietā nāk prasta saukāšanās, tad kaut kas ir aizgājis greizi. Endeles vadītais Draudzīgā aicinājumu fonds 30 gadus sabiedriskā kārtā ir gādājis, lai pamanām, novērtējam un atbalstām izcilību izglītībā. Lielisks piemērs tam, kā neliela domubiedru kopa, kura apzinās, ka Latvijas rītdiena šodien sēž skolas solā, spēj paveikt vairāk un labāk nekā Izglītības ministrijas mašinērija ar iedalītu budžetu un ierēdņu departamentiem.
Varbūt ir laiks dibināt fondu, kas tikpat sekmīgi kultivētu izcilību politikā? Partijas, lai nekristu kārdinājumā, tagad saņem neatkarības pabalstu, nodokļu maksātāju sarūpētu finansējumu. Tā ir liela nauda, manuprāt, pārāk liela, tāpēc ir pamats prasīt, lai vismaz daļu no tās partijnieki iegulda jaunas, spējīgas politiķu paaudzes izglītošanā, nevis notrallina saviesīgiem pasākumiem un reklāmām, kurās spices vīriem un sievām pazīmēties. Tad varbūt, tuvojoties vēlēšanām, kandidāti spēs piedāvāt jēdzīgus rīcības scenārijus, nevis nožēlojamo – davaj, izplūcamies!
Komentāri