16. jūnijā nosvinējām manas Dzērbenes vidusskolas piecdesmit gadus. Vai 50 gadi ir daudz vai maz? Nācās secināt, ka daudz, jo tik daudz kas bija piemirsts.
Sarīkojumu vērojot, viena pie otras nāca atmiņas. Sākumā likās, ka viss ir labi, skola saposta tā, kā manā laikā pat sapņot nevarējām. Darīts daudz un tomēr… Kad tika pārstāstīta skolas vēsture, pieminēti skolotāji, mani, un ne tikai mani vien pārņēma savāda sajūta. Bija tā, it kā kāda laika posma vispār nebūtu bijis. Kā varēja nepieminēt pirmo vidusskolas direktoru Pērkonu!? Viņš taču bija tas, kuram ar savu skolotāju kolektīvu šī skola bija jāizveido par vidusskolu ar savām tradīcijām un sadzīvi. Tanī laikā, kad tapa vidusskola, skolā pat elektrības vēl nebija. Viņš bija arī lielisks skolotājs.
Kā varēja nepieminēt skolotāju Veltu Radziņu! Tā bija skolotāja, kādu reti var sastapt. Viņas vārds skolas vēsturē būtu jāraksta zelta burtiem par to, ko viņa paveikusi šīs mācību iestādes labā. To novērtēja arī toreizējā valdība, piešķirot apbalvojumus. Ticiet man, ka tanī laikā balvas nepasniedza tikai tāpēc, ka cilvēks sastāvēja partijā, tās bija jānopelna ar darbu. No skolotājas Radziņas staroja tāds garīgums, kas bija jūtams katrā skolas sarīkojumā. Žēl, ka šoreiz viss atskaites veidā pasniegtais noskanēja sausi, kā zirņi skārda spainī.
Kā varēja nepieminēt skolotāju Levānu, kurš bezgala daudz darīja skolas sporta tradīciju veidošanā, un ne tikai! Vai jūs dzirdējāt tos aplausus zālē, kad absolventi pieminēja viņu? Kā nepieminēt skolotāju un pirmā izlaiduma audzinātāju Paulu Zavicku, kura sausās algebras un trigonometrijas formulas prata padarīt saistošas, bija mīļa un sirsnīga audzinātāja.
Skolotāju Veroniku Ziemeli! Jūs dzirdējāt viņas lielisko runu. Vairāk nekā lieliska literatūras skolotāja. Skolotājas Vakermane un Zirdziņa arī netika pieminētas. Tas bija sāpīgi ne tikai tiem bijušajiem skolotājiem, kuri mēroja tālus ceļus, lai atbrauktu, tas sāpēja arī man, jo likās, ka šis laiks, kad radās vidusskola, nemaz nav bijis. Un tomēr bija! Mums nebija tādas tehniskās iespējas kā tagad, bet mūsu sarīkojumos netrūka garīguma, sirsnības, mīļuma, kura tā trūka šinī vakarā.
Un tomēr paldies, ka radāt iespēju jubileju sarīkot. Mēs vismaz satikām savus mīļos skolotājus, klases biedrus. Paldies Maijai Daugulei un viņas meitenēm par patiešām skaisto koncertu! Ausma Lādīte, dzimusi Grinberga, Dzērbenes vidusskolas pirmā izlaiduma absolvente
Komentāri