Vai mēs šo laiku patiešām izmantosim savas garīgās dzīves padziļināšanai, atveseļošanai? Vai būsim gatavi katrs atvērt savu sirdi Dieva žēlastībai?
Dievs nevar ienākt sirdī, kas ir tā pārpildīta ar sevi, ka Viņam tur nav vietas. Tā tuvoties Dievam nav viegli! Tas ir ceļš – nemitīga sevis veidošana, kurā nedrīkst samierināties ar sasniegto. Ceļš nozīmē atstāt ikdienišķās ērtības, visu to, pie kā mēs esam piesaistījušies, un tā atbrīvoti spētu atklāt Dieva mīlestību Jēzū Kristū. Visai mūsu dzīvei jābūt ceļam, pa kuru tuvojamies Dievam.
Kāpēc mums jātuvojas Dievam?
Tāpēc, ka mēs esam Dieva radīti, lai būtu kopā ar Viņu; tāpēc, lai mēs Viņu mīlētu. Tikai mīlot Dievu, cilvēks patiesi kļūst par cilvēku. Kamēr viņš nav atklājis Dieva mīlestību, cilvēks pats sev ir svešs. Viņš nav atklājis savas dziļākās būtības jēgu, to, kādēļ Dievs ir viņu radījis. Mēģināt dzīvot bez šīs Dieva mīlestības nozīmē izjust bezgala vientulību, atsvešināšanos no Dieva un cilvēkiem, arī no sevis paša, neizjust dzīvības saikni ar savu Radītāju. Mums ir iespēja brīvi izvēlēties: vai dzīvot ar Dieva mīlestību, vai pret Viņa mīlestību. Vai mīlēt tikai sevi, vai, ticībā tuvojoties Dievam, atrast arī savu patieso dzīves jēgu.
Advente kā cerību laiks liek mums palikt nomodā un lūgt Dievu apgaismot mūsu ceļu pie Viņa.
Mēs esam nomākti ar ikdienas rūpēm, nospiedošs ir smagais ekonomiskais stāvoklis. Dažubrīd liekas, ka daudz kas valstī notikušais bijis veltīgs. Tomēr šai tumsā jau iespīd Betlēmes zvaigzne. Ar Adventes pirmo svētdienu iesākas jauns baznīcas gads. Vārds Advente no latīņu valodas nozīmē atnākšana. Šis laiks priecājas par Kunga atnākšanu, priecājas, ka Kungs, kurš jau ir nācis, tajā pat laikā nāk atkal. Kungs nāk, būsim nomodā un gaidīsim! Dievs nāk pretī katram, kurš ilgojas un gaida, katram, kurš dzīvo taisnībā un lūdz. Dievs ir ceļā pie mums. Advente nav tikai svētku sagatavošanas laiks. Kristietis savu ticību nedzīvo un nepauž tikai svētdienās un svētku dienās, viņa dzīves pamatā ir ticības pilna gaidīšana: “Nāc, Kungs Jēzu, nāc!”
Gaidīt nozīmē uzmanīgi klausīties un pazīt Dieva valstības tuvošanās zīmes. Kopā ar Vecās un Jaunās Derības praviešiem arī mēs esam aicināti ilgoties pēc Viņa tuvuma.
Advente lai ir visai mūsu tautai pārdomu laiks, kas tuvinātu mūs pie patiesās laimes avota – Dieva, kurš mums sevi ir atklājis kā mīlestību Jēzū. Adventes laikā meklēsim mieru pie Jēzus, meklēsim spēku lūgšanā, kas mūs pietuvina Dievam, un iegūsim vajadzīgo mieru. Lūgšana kristietim ir elpošana, kas atjauno mūsu garīgās asinis, piesātinot tās ar “Dieva skābekli”. Pazemīga lūgšana ir cilvēka pirmais solis ceļā pie Dieva. Būsim atvērti Dieva vārdam, kas mūs uzrunā katru nemitīgi. Taču vai mēs dzīves steigā apstājamies un ieklausāmies Viņā? Daudzreiz mēs esam tik ļoti nodarbināti paši ar sevi, ar savām problēmām, aizmirsuši, ka tieši viņš var dot padomu vai palīdzību.
Pravietis Isajs, kuru mēs iepazīstam Adventes laika lasījumos, bieži piemin tuksnesi. Sv. rakstu izpratnē tā ir pasaule, kuru Dievs vēlas apmeklēt, lai to darītu par auglīgu zemi. Lai ilgas pēc Pestītāja apūdeņo mūsu siržu tuksnesi, lai kopā ar Jaunavu Mariju mēs mācāmies pazemīgu un pacietības pilnu gaidīšanu, kas mūs katru sagatavotu Kristus dzimšanas svētkiem.
Novēlu visiem šo rindu lasītājiem Jēzus Bērna svētību un gaišu prieku acīs un sirdīs.
Komentāri