Viens bez otra nevaram nekādi

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar 40 nepārtraukta darba gadu pieredzi ikdienā var atļauties rāmāku soli, jo sākto turpina dēls Nauris ar sievu Madaru. Arī otrs dēls Toms, ja vien ir vajadzīgs kvalificēts palīgs celtniecības vai tehnikas remonta darbos, steidz palīdzēt. Tagad saimniecības platība ir vairāk nekā 100 hektāru, tajā audzē puķes un dārzeņus, pēdējos arī pārstrādā un piegādā klientiem. Gaļas lopu ganāmpulkā šoruden jau bija gandrīz simts govis un teļi. “Tagad “Eicēnos” ir optimāls salikums – mums pieredze, jauniešiem spēks un azarts. Katram ir savas atbildības sfēras, un viens bez otra nekādi nevaram!” stāstījumu sāk Jānis, bet Elita papildina: “Mums ir ļoti paveicies, jo ir, kam nodot saimniecību.” Viņa stāsta, ka dēlam Naurim labi veicās studijās, bija vilinoši piedāvājumi, bet viņš tomēr izvēlējās iet savu ceļu, dzīvot un strādāt laukos. “Vecākai paaudzei svarīgi neturēties līdz pēdējam pie īpašuma, bet dot jaunajiem iespēju izpausties, izjust atbildību, kamēr spēks un azarts. Un vēl svarīgi ir nejaukties jauno darīšanās ar savām norādēm. Es gan pa laikam mēģinu Nauri drīpelēt un stāstīt, kā ir pareizi. Bet beigās tomēr piebilstu – dari, kā gribi, tikai ļauj mātei izteikties,” smejoties par savām pedagoģiskajām atziņām, dalās Elita.

Naurim jau skolas gados bija skaidrs, ka viņa vieta ir laukos. “Mācību laikā sapratu, ka dzīve pilsētā man neder. Vajag savu sētu un plašumu, kur izvērsties. Savu saimniecību nodibināju, vēl būdams students. Vecāki uzticēja mantotu zemi, vēlāk piepirku klāt. Sākums bija sarežģīts. Kamēr no pirmajām nopirktajām telītēm tiek līdz realizācijai un ienākumiem, paiet divarpus gadu, bet augošais ganāmpulks jābaro un vajadzību, sākot ar tehniku un beidzot ar zālāju sēklām, daudz. Vecāku iestrādes palīdzēja nostabilizēties, un nu jau var drošāk virzīties uz priekšu.” Madara Reinhardu saimē, kā pati smaidot saka, nokļuvusi pret mātes gribu. “Es arī esmu izaugusi laukos, vecāki labi zina zemes darbu sūrumu, un mamma aizvien piekodināja – meitiņ, tikai neprecies ar zemnieku! Bet trāpīju uz Nauri, kurš ir nelabojams lauksaimnieks. Kad pienāca laiks iepazīstināt viņu ar vecākiem, grūtākais bija pateikt mammai, ka viņas padomu neesmu klausījusi. Un labi vien ir!” To, kāda ir jauno zemnieku darba ritma intensitāte, labi raksturo kāda ikdienišķa epizode. Uz “Eicēniem” pēc pieredzes brauc bioloģiskās saimniekošanas mācību grupas un arī ekskursanti. Viesu uzņemšanai iekārtota ugunskura vieta un nojume. Šovasar kāda no viešņām apvaicājās – un cik bieži jūs paši šajā jaukajā vietā atpūšaties? Skaitīšana daudz laika neaizņēma: viena reize – deju kolektīva sanākšana brīvdabā, otra, kad Naura kursa biedrs ciemojās… Tā arī visa gada bilance. Taču darbu un notikumu dažādība ir tik liela, ka rutīna vai izdegšanas sindroms nepagūst piezagties. “Ja dara darbu, kas patīk, kas ir aicinājums, tad vakarā esi noguris, bet ne iztukšots. Dārznieka darbs ir fiziski smags, un no Minhauzena cienīgām iecerēm, kas nav draudzīgas mugurai, labāk tomēr atteikties,” bilst Elita. ­“Ja zeme ir par zemu, tad paceļam to augšā, pašiem siltumnīcā vieglāk un arī puķes un lociņi aug priecīgi,” piebalso Jānis un turpina: “Mācamies no jauniešiem, kā strādāt racionālāk, vieglāk, nedarot to, ko var nedarīt. Viņi, tikai tāpēc, ka tā, lūk, ir pieņemts, apa­ļu nenes un kantainu neveļ. Mēs gan to esam darījuši.”

Nauris un Madara nav vienīgie jaunie zemnieku Straupē, kuriem ir zināšanas, vēlme un uzņēmība pārņemt un turpināt vecāku iesākto. Un šādu patriotisku censoņu būtu vairāk, ja vien sava mājokļa atrašana jaunai ģimenei nebūtu teju neiespējamā misija. “Mums ir laba ģeogrāfija. Kā paši smejamies, Straupe ir vidū, un pilsētas apkārt. Rīga, Sigulda, Cēsis, Valmiera ātri un ērti sasniedzamā attālumā. Tāds tirdz­niecības, amatniecības, zemniecības krustpunkts. Aktīva vieta, kurā gribas dzīvot. Zinu vairākas ģimenes, kas gribētu nākt uz Straupi, bet brīvu dzīvokļu vai māju nav, bet nekustamā īpašuma cenas te ir Pierīgas līmenī,” skaidro Nauris.

Pateicoties dzīvajai satiksmei caur Straupi, itin sekmīgi var pastāvēt arī mazais “Eicēnu” tirdziņš jeb pašapkalpošanās veikaliņš šosejas malā. Skolas laikā Madara aizrāvusies ar floristiku un sapņojusi par savu puķu darb­nīcu, un, redz, kā dzīve atved uz vietu, kur daiļām izpausmēm ir visas iespējas. Tagad kopā ar Elitu viņa rada floristikas kompozīcijas un pārzina saimniecības produktu tirdzniecību. Mazais veikaliņš turoties braši, un apmeklētāji pašapkalpošanās iespēju izmanto godprātīgi. “Cilvēki ir godīgi, novērtē to, ka uzticamies. Vienīgi žēl, ka aizvien jaunu regulu ražotāji valsts pārvaldē negrib vai nespēj saprast vienu vienkāršu patiesību – kā sauksi, tā atsauksies…,” rezumē Elita.